Katru dienu Latvijas Neatkarīgajā televīzijā redzams reklāmas rullītis ar bērniņiem, kuriem nepieciešama palīdzība, lai staigātu, redzētu, dzirdētu un dzīvotu. Lai viņiem palīdzētu, rīt, 24. maijā, jau trešo gadu Latvijā notiks akcija “Labestības diena”. Tās tradīcija sākās pirms diviem gadiem. Pirmajā labestības dienā kopā saziedoja 141 000 latu, palīdzot veseļoties 29 bērniem, pagājušajā gadā — 185 369 latus, palīdzot 45 bērniem.
Tas pierāda, ka Latvijā ir daudz labu cilvēku, kuri gatavi sniegt savu palīdzīgo roku otram. Nav svarīgi, cik daudz varam atļauties ziedot, bet gan tas, ka esam gatavi palīdzēt grūtībās nonākušajiem. Vērojot televīzijā “Labestības dienas” pasākumus, pārņem savādas izjūtas — mūsu valstī ir tik daudz iedzīvotāju, kuri grib palīdzēt slimiem cilvēkiem neatkarīgi no ārstu noteiktajām diagnozēm un izdzīvošanas procentiem. Tāpēc nav saprotams, kā mūsu valdības vīri var tēlot palīgus pasaules trūkumcietējiem, ja negādā par savas valsts iedzīvotāju nākotni. To, ka ieslodzītie dzīvo necilvēcīgos apstākļos, pamana, bet, ka bērniem jāmirst — nē. Kā to nosaukt?Pēc pagājušā gada “Labestības dienas” bija viedoklis, ka jāziedo latviešu, nevis citu tautību bērniem. Manuprāt, ir vienalga — latvietis, krievs vai čigāns. Nav svarīga tautība, bet gan apziņa, ka varam palīdzēt.Jau vairākus gadus esmu uzticīga vienam mobilo sakaru operatoram — Tele2, bet ikreiz, kad zvanot vēlos ziedot naudiņu, atskan paziņojums, ka zvani maksas tālruņiem nav iespējami. Kāpēc tāda šķirošana un ziedot iespējams vien LMT klientiem? Gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju lieto Tele2 pieslēgumu. Ja ziedot varētu arī šie cilvēki, tad “Labestības dienā” savāktā summa būtu krietni vien lielāka.Taču prieks, ka par spīti grūtajiem laikiem, kļūst aizvien vairāk labu cilvēku, kuri palīdz nelaimīgajiem bērniņiem. Dot otram ir labākais, ko mēs katrs varam darīt. Taču, cik vēl ir to bērniņu, par kuriem mēs nezinām, bet viņiem arī vajadzīga palīdzība.
