Kad vēl tikai gatavojāmies pievienoties Eiropas Savienībai, visvairāk bažījāmies, vai nepazudīsim lielajā tautu saimē, vai nezaudēsim savu valodu, folkloru, kultūru.
Kad vēl tikai gatavojāmies pievienoties Eiropas Savienībai, visvairāk bažījāmies, vai nepazudīsim lielajā tautu saimē, vai nezaudēsim savu valodu, folkloru, kultūru. Vai tik mazu zemi un tautu “neaprīs” dažādu kultūru sajaukuma monstrs un Eiropas virsvadība mums nenoteiks, ko dziedāt, kā gleznot, cik augstas skulptūras veidot.
Par laimi, nekas tāds nenotiek, tieši otrādi — nupat 27. novembrī Berlīnē Eiropas kultūrpolitikas konferencē “Dot dvēseli Eiropai” visu Eiropas Savienības valstu kultūras ministri parakstīja deklarāciju par Eiropas Kultūras hartas izstrādi. Deklarācijā teikts, ka visu valstu vēlme ir “izstrādāt Eiropas Kultūras hartu, kurā būtu nopietni izcelta kultūras būtiskā nozīme Eiropas attīstībā un kuras mērķis būtu saglabāt un veicināt kultūras daudzveidību”. Un tās nav tikai tukšas frāzes, jo pat Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu konferencē atzinis, ka “vērtību hierarhijā kultūras vērtības ierindojas augstāk par ekonomiskajām vērtībām”. Varbūt beidzot tas būs noticis un visās valstīs un tautās dominēs nevis nauda un manta, bet prāts, talants un iztēle?
Arī mūsu kultūras ministre Helēna Demakova runāja šajā konferencē un atzina, ka “kultūra un kultūrpolitika Eiropā nav tikai dekoratīva poga pie nacionālas valsts tautastērpa, smokinga vai vējjakas. Ideālā gadījumā kultūrpolitika sekmē sabiedrības humanizāciju, toleranci un veido spriest spējīgu, saprātīgu cilvēku”. Katrā valstī kultūrpolitika atkarīga no parlamenta un valdības attieksmes. Latvijas atgūtās neatkarības gados mums vēl nav bijis Saeimas un valdības, kurai viena no prioritātēm būtu kultūra. Vai kādreiz tādu sagaidīsim? Vēl jau nevaram sagaidīt pat likumu par Dziesmu svētkiem, šo pasaulē apbrīnoto kultūras fenomenu.
“Skaistums pasauli neizglābs, bet domāšana gan. Un domāšana nenotiek masveidā, domājam tikai katrs pats ar savu galvu” — arī tie ir ministres Demakovas vārdi. Gribētu piebilst: ar varu piespiest domāt nevar, tas jāieaudzina un jāiemāca. Diemžēl daudziem tam pārāk maz laika un gribēšanas. Labāk baudīt pseidokultūru apšaubāmās izklaides vietās, vicināt dūres, kā to dara jaunieši Koknesē un Jēkabpilī, un anonīmi rakstīt jēlības internetā. Tāda “māksla” Eiropai nav vajadzīga, tai pietiek savu tumsoņu. Latvieša emocionālo dvēseli — to gan mēs varam dot daudziem. Neliekuļojot un netaupot. Pietiks pašiem un citiem.
