Vētra ūdens glāzē vai tomēr kas vairāk? Tāds jautājums rodas, iedomājoties par sacelto ažiotāžu ap Samantas Tīnas Eirovīzijas dziesmu. Dziedātāja konkursā “Supernova” pērn uzvarēja un ieguva tiesības pārstāvēt Latviju šajā starptautiskajā dziesmu forumā Nīderlandes pilsētā Roterdamā. Taču pandēmijas dēļ festivāls tika pārcelts uz šo gadu, un tā rīkotāji lēma, ka savu valsti drīkst pārstāvēt pagājušā gada nacionālās atlases uzvarētāji, vien dziesmai jābūt citai. Martā Samanta Tīna prezentēja dziesmu “The Moon is Rising”. Dziedātājas vārdiem sakot, tas ir vēstījums par stiprām sievietēm: “Es gribu runāt par mums kā sievietēm, kuras ir dažādas. Mums katrai ir savs stāsts, bet mēs gribam būt šeit tādas, kādas mēs esam.”
Piekrītu, ka šī dziesma nevar atstāt vienaldzīgu — tā vai nu ļoti patīk, vai arī ļoti nepatīk. Dažam interneta komentētājam, šķiet, galīgi nav izpratnes, kas ir galvenais — dziesma vai dziedātājas lūpas, kājas vai apģērbs. Zinātāji apgalvo, ka skaņdarbs ir plaģiāts, teju mats matā kā agrāk dzirdētā amerikānietes Bejonses dziesma. Taču ne jau tikai negatīvo komentāru krusa nobirusi un turpina birt pār Samantas Tīnas galvu. Mūziķis Kaspars Pudniks iesniedza iniciatīvu sabiedriskās līdzdalības platformā “ManaBalss” atcelt Latvijas piedalīšanos Eirovīzijā, uzskatot, ka Samanta Tīna “iespļaujot dvēselē Latvijas sabiedrībai un latviešu tautas gadsimtos koptajām tradicionālajām vērtībām”. Drīz vien tas tika anulēts juridiska pamatojuma dēļ. Dziedātāja atklāja, ka iesūdzēta arī tiesā par sava viedokļa uzspiešanu.
Arī es esmu starp tiem, kam dziesma nepatīk. Man šķiet, ka to kliedz, nevis dzied. Lai neieslīgtu dziļākā teksta analīzē, teiktu, tāds skaļš domu savārstījums ar atskaņām.
Eirovīzija ir ikgadējs konkurss, kurā piedalās dalībnieki no Eiropas Raidorganizāciju apvienības valstīm. Tas norisinās jau no 1956. gada. Lai arī kāda sabiedrības daļa ironizē par šo festivālu, tomēr jāatzīst, ka ar to sākās arī dažu pasaules lieluma zvaigžņu slavas ceļš, piemēram, Zviedrijas grupas “ABBA”, Selīnas Dionas, kura Eirovīzijā pārstāvēja Šveici, izraēlietes Danas International. Latvija uz Eirovīziju pirmo reizi devās 2000. gadā, un grupa “Prāta vētra” tajā ieguva trešo vietu. Spožu triumfu piedzīvoja Marija Naumova 2002. gadā. Pēc tam tās lielākie saniegumi ir Valtera un Kažas (2005) piektā un Aminatas Savadogo (2015) sestā vieta. Tas arī šo 20 gadu laikā viss.
Lai kāda līmeņa festivāls Eirovīzija būtu, tajā rādām savas valsts tēlu un kultūru. Pie tam par valsts līdzekļiem. Varbūt tomēr atbildīgajām personām nopietnāk vajadzētu izvērtēt priekšnesumus, ar ko mēs sevi parādām pasaulei? Varbūt tad nebūtu nonākts līdz absurdam, ka dziedātāja jāsūdz tiesā, jāvāc 10 000 parakstu, lai Latvija Eirovīzijā nepiedalās un ar “progresīvā feminisma” karogu jāiesoļo Roterdamā.
