“Esmu kā ugunsdzēsējs uz pulvera mucas — kuru katru brīdi mani var izsaukt uz policiju vai tiesu,” aicināts uz interviju, saka mūspusē pieredzējušākais zvērināts advokāts Rūdolfs Zesers. “Lai arī tiesas sēžu grafiks jau iepriekš zināms, ir arī neparedzēti gadījumi.”
Labi kolēģi
— Kādi ir šie neparedzētie gadījumi?
— Otro gadu nodrošinu valsts apmaksātu aizstāvību krimināllietās Aizkraukles rajona tiesā un Zemgales apgabaltiesā cilvēkiem no bijušā Aizkraukles, Bauskas un Jēkabpils rajona. Reizēm ir kāda neparedzēta tiesas sēde, citreiz kādam tiesas darbiniekam piemirsies paziņot par sēdi, bet policijā bieži jāuzklausa likumpārkāpēji — viņus nedrīkst aizturēt ilgāk par trim dienām. Ja pats nevaru tikt, man ir jānodrošina, lai ierodas kolēģis. Man ir ļoti labi, atsaucīgi kolēģi.
— Kā kļuvāt par Aizkraukles novada juristu vecāko?
— Mani iecēla Advokātu padome.
Par kareivi neņem
— Kāda profesija saistīja skolas gados?
— Pēc Jaunjelgavas vidusskolas absolvēšanas gribēju kļūt par virsnieku. Pat īsti nezinu, kāpēc, varbūt tādēļ, ka tēva brālis bija virsnieks. Taču mani atzina par dienestam nederīgu “sliktās” veselības dēļ. Tikai vēlāk sapratu, ka vainīgi bija mani raduraksti — brāli aizveda darba dienestā uz Vāciju, pēc tam iesauca leģionā, viņš krita angļu gūstā, bet vēlāk nokļuva Austrālijā.
— Vai “izbrāķēšanu” ļoti pārdzīvojāt?
— Biju vīlies, jo man nekas nekaitēja. Kādu slimību man “pierakstīja”, tā arī neuzzināju, jo dokumenti bija slepeni. Toreiz jauniesaucamajiem matus “nodzina uz nullīti”, arī man. Aizgāju uz balli, bet uz mani skatījās ar aizdomām — toreiz arī tiem, kuriem piesprieda diennaktis, galvu noskuva pa pliko.
Topošais jurists ceļ spēkstaciju
— Tomēr kļuvāt par juristu…
— Tas bija mans otrais sapnis. Augstskolas iestājeksāmenos nepaspēju sacerējumu pārrakstīt tīrrakstā, un mani neuzņēma. Bet nākamajā gadā augstskolā tiku neklātienē, jo dienā nebija iespēju mācīties — ģimenē biju desmitais bērns, pats jaunākais, trīs bija miruši mazi. Pabeidzu Mālpils meliorācijas — mehanizācijas skolu un kļuvu par plaša profila speciālistu — varēju strādāt par traktoristu un ekskavatoristu. Tā nu sāku strādāt Pļaviņu HES būvobjektā, vadīju ekskavatoru un autoceltni, bet brīvajā laikā studēju jurisprudenci. Dzīvoju Jaunjelgavā pie vecākiem. Kad biju trešajā kursā, saņēmu uzaicinājumu strādāt par Jaunjelgavas mežrūpniecības saimniecības juriskonsultu. Teicu, ka neko vēl nezinu, esmu tikai students, un mežrūpniecība ir specifiska nozare, bet direktors Jānis Rubenis mani mierināja: “Nekas! Pastrādāsi un visu apgūsi!”. Tad arī pārtraucu darbu HES celtniecībā un kļuvu juriskonsults. Toreiz mani ievēlēja arī par tiesas piesēdētāju.
“Ierindnieks Šveiks ieradies!”
— Dienestā jūs tā arī vairs neiesauca?
— Nē. Saņēmu pavēsti no kara komisariāta. Ierados un krieviski sacīju: “Ierindnieks Šveiks ieradies! Kāpēc mani izsaucāt?”. Kara komisariāta priekšnieks man pārmeta: “Stāsti, kāpēc simulē, izvairies no dienesta?”. Atbildēju, ka mani dienestā neņēma. Viņš neticēja, prasīja, lai pierādu…
“Kurš ir direktors — tu vai es?’’
— Kas pirmais nāk prātā, atceroties jurista darbu MRS?
— Darbā MRS gadījās arī pa kuriozam. Bija jāpilda plāns, un direktors izdeva pavēli, ka Taurkalnē jāstrādā arī brīvdienā. Iebildu, ka tā nedrīkst, un uz pavēles uzrakstīju pamatojumu, bet direktors man atbildēja: “Kurš ir direktors — tu vai es? Tu man neļauj strādāt — te ir ražošana!”. Pēc tam cilvēki par darbu brīvdienā pasūdzējās, atbrauca komisija. Tā kā es biju bez vainas, bāriens tika direktoram. Kopš tā laika viņš visas pavēles izdeva tikai ar manu akceptu.
Reiz uz tiesas sēdi vajadzēja braukt uz Ukrainu — vējgāzēs ukraiņu kolhoza strādnieki Jaunjelgavā bija par daudz koku nozāģējuši, un man bija jādara viss, lai Jaunjelgavas MRS neatzītu par līdzvainīgu. Padomju Savienības laikā nācās piedalīties tiesas sēdē arī Gruzijā. Latvijā tiesu sistēma toreiz bija daudz augstākā līmenī, citur bija liela patvaļa.
Atlika tikai
pasūdzēties
— Vai esat bijis kādas partijas biedrs?
— Iestājos komunistiskajā partijā, citādi mani nebūtu uzņēmuši juristos. Nevienā citā partijā vairs neesmu bijis. Toreiz partija nemaz nebija tik slikta — ja gribēji panākt kādu uzlabojumu, atlika tikai pasūdzēties partijas komitejai.
— Vai par kaut ko arī pasūdzējāties?
— Jā, par to, ka tiesu nams ir vecā barakā, sliktās telpās. Mani izsauca uz partijas komiteju un prasīja: “Kāpēc sūdzies?”. Es teicu — bet kā lai tiek pie labām telpām, ja nesūdzēsies? Vēlāk dabūjām labākas telpas. Tagad vari sūdzēties visām partijām pēc kārtas, tāpat neko nepanāksi. Savukārt, pateicoties Drošības komitejas pulkvedim, aizbraucu pie brāļa uz Austrāliju. Viņam biju palīdzējis šķirt laulību. Pulkvedis atcerējās šos manus “nopelnus” un atļāva pieņemt brāļa uzaicinājumu aizbraukt ciemos. Neticēju, ka tā var būt.
— Varbūt gribējāt Austrālijā palikt?
— Ja būtu bijis jaunāks, būtu tur arī palicis, bet man jau bija ģimene. Intereses pēc aizgāju arī uz Austrālijas tiesu — tur bija ļoti interesanti.
Mīkla, uz kuru nav atbildes
— Kāpēc nolēmāt kļūt par advokātu, nevis, teiksim, par prokuroru vai tiesnesi?
— Tā ir mīkla, uz kuru nav atbildes, tā laikam ir mana sūtība. Beidzot augstskolu, diplomdarbu rakstīju krimināllietās. Man patīk šis darbs — saskarsme ar cilvēkiem, tas, ka varu citiem palīdzēt. Nevaru iedomāties dzīvi bez šī darba.
— Advokāta darbs ir ļoti grūts?
— Nekāds vieglais tas nav. Dažs saka: “Ko tad advokāti, viņi jau tikai pļāpā vien! Viņi vilku no meža izmelos!”. Advokātam jābūt kā diplomātam.
— Vai advokāti melo?
— Atbildēšu ar pretjautājumu — vai diplomāti melo? Mēs nedrīkstam izpaust visu, ko zinām, un reizēm nākas teikt to, ko nedomājam, bet tāds ir mūsu darbs — pakļauties aizstāvamā gribai. Mūs nevar identificēt ar aizstāvamo, tas ir ierakstīts arī likumā. 99,9 procentos gadījumu ar aizstāvamo esmu atradis kopīgu valodu. Dažkārt aizstāvamais no konkrēta advokāta atsakās tikai tādēļ, lai novilcinātu laiku. Noziegumus es neatbalstu, bet jācenšas cilvēkā un apstākļos atrast ko labu. Reizēm māc mokošas pārdomas, kāpēc nav izdevies, kā cerēts, pārdzīvoju — savas domas nevaru izslēgt kā televizoru, tās allaž ir saistītas ar izskatāmajām lietām. Meklēju cēloni, kāpēc nav rezultāta, ko esmu nepareizi izdarījis.
— Vai izdodas atrast?
— Ne vienmēr rezultāts ir atkarīgs no manis, ir daudz apstākļu, kas ietekmē rezultātu, bet ir gandarījums, ja izdodas cilvēkiem palīdzēt. Dažs, pēc gadiem kļuvis par kārtīgu cilvēku un saticis mani uz ielas, atceras un saka paldies. Citi turpretī man kļūst kā audžubērni — tiesas zālē viņi nonāk atkal un atkal. Savos darba gados esmu aizstāvējis ļoti daudz cilvēku — vairāk nekā tūkstoti noteikti. Dzīve ir kā teātris, bet tiesa — tās bēdīgākā daļa.
— Kā varat aizstāvēt noziedznieku, slepkavu?
— Arī viņos ir kaut kas cilvēcisks, jāatrod kopīga valoda ar jebkuru. Tikai vienā gadījumā kādu slepkavu nespēju izprast — viņam bija tikai 14 gadu, dažu simtu dolāru dēļ bija nogalinājis klasesbiedra māti. Toreiz piedalījos izmeklēšanā, jāaizstāv nebija. Viņa lietu izskatīja Augstākā tiesa.
— Advokāti esot bagāti cilvēki…
— Neprotu strādāt tā, lai naudu grābtu kaudzēm. Ir cilvēki, kas tiek pie miljoniem, bet es uzskatu, ka ar godīgu darbu var tikt pie turības, ne pie bagātības. Advokāts nevar garantēt rezultātu, jo viņš nelemj, spriedumu pieņem tiesa. Kāpēc reizēm pazūd advokāti un tiek nošauti tiesneši? Vai nu par daudz zina, vai ne tā ko ir izdarījuši. Neviens neatteiktos no miljona, bet to vajag iegūt godīgā ceļā. Man tādas iespējas nav.
