Pirms pāris dienām sastrīdējos ar Rozāliju. Viņa pabeigusi kaut kādus psiholoģijas kursus un nu tēlo baigi gudro.
Es viņai saku, ka no nākamā gada man samazinās algu, bet ko viņa? Domājat, ka līdzjūtīgi mierināja? Nekā! Vienīgais, ko pateica: “Domā pozitīvi!”. Tas jau izklausījās pēc slēpta prieka. Nu kā es varu domāt pozitīvi, ja nebūs vairs piemaksas atvaļinājumam un arī ekskursijas bez maksas? Rozālija vēl teica, ka visam kolektīvam jādomā gaiši un tad gan viss būšot labi. Tā esot amerikāņu metode krīzes situācijām. Bet viņiem varbūt krīze skaitās tad, kad restorānā atklāj, ka maks palicis mājās. Tad jau viņi, protams, var domāt pozitīvi — aizies mājās, un viss būs kārtībā.
Vakar Rozālija ieskrēja pie manis un, asaras birdinādama, stāstīja, ka jaunajiem zābakiem pārlūzusi zole. Bet ko es? Teicu: “Domā pozitīvi!”.
