Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 16. augusta numurā.
Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 16. augusta numurā.
Mazdēls Jānis
Jāni Mikoliņu uz Sibīriju izveda 21 gada vecumā. Kad ģimene 1957. gadā atgriezās Latvijā, tēva mājas “Liepiņas” bija nopostītas. Tad viņš iestājās sovhozā un strādāja Odzienas pagasta “Vērēs” — lopu fermā par kūts strādnieku. Izaudzināja divus bērnus — Saulcerīti un Māri. Vecumdienās pārcēlās pie Saulcerītes uz Liezēri, kur viņa audzināja dēlu un divas meitas. Nesen viņu apbedīja Vietalvas kapos.
Mazdēls Kārlis
Jaunāko brāli Kārli Mikoliņu uz Sibīriju deportēja 13 gadu vecumā. Viņš Sibīrijas nometinājuma pēdējos gados sāka strādāt par zootehniķi vietējā kolhozā.
Pēc atgriešanās Latvijā Kārlis iestājās jaunizveidotajā Vietalvas sovhozā. Sovhoza direktors Ungurs — jauns, spējīgs un enerģisks vadītājs, droši vien saskatīja jaunā lauku brigādes strādnieka Kārļa Mikoliņa lauksaimniecisko ķērienu un iecēla viņu par iecirkņa priekšnieku. Ziemā sūtīja dažādos kursos, lai apgūtu arī lauksaimniecības teoriju. Kad Unguru pārcēla citā darbā, sovhoza vadībā viens pēc otra bija vairāki krievi, kuri tikai pildīja “no augšas” dotos rīkojumus. 1968. gadā Kārlis Mikoliņš iestājās Odzienas kolhozā un nostrādāja tajā līdz vispārējai saimniecību privatizācijai atjaunotajā Latvijā.
Kārlis kopā ar sievu Rutu ir izaudzinājuši trīs meitas, kurām kopā ir trīs dēli un divas meitas.
Meitas Bertas un Hermaņa Albata ģimene
Berta Bēķe studēja zobārstniecību Maskavā un tur iepazinās ar topošo juristu Hermani Albatu. Kad abi ieradās pie vecajiem Bēķiem, viņi meitas izvēli neatzina un liedza vecāku svētību. Tomēr sirdis pārkāpj jebkurus šķēršļus, un Berta ar Hermani apprecējās. Jāņa Bēķa negribētais znots ir tik ievērojama persona Latvijas starpkaru perioda vēsturē, ka jāpastāsta par viņu vairāk.
Hermanis Albats ir dzimis 1879. gada 23. augustā Vecpiebalgas Veļķu pagastā. 1910. gadā viņš kā diplomēts jurists un ekonomists absolvēja Maskavas universitāti. No 1910. līdz 1913. gadam Hermanis Albats papildināja zināšanas jurisprudencē Parīzes un Heidelbergas universitātē. No 1912. līdz 1915. gadam viņš bija laikraksta “Baltijas Vēstnesis” līdzstrādnieks. Pirmā pasaules kara laikā Albats strādāja laikrakstā “Russkije Vedomosti”, rakstīja par politiskiem un juridiskiem jautājumiem. Viņš darbojās arī Krievijas Zemstu savienībā. Visur, kurp Hermanis devās (uz Parīzi, Heidelbergu, Rīgu, Krieviju), viņam blakus bija sieva Berta. Viņu laulībā piedzima dēli Bruno un Herberts.
1919. gadā Albatu ģimene atgriezās Latvijā, un Hermanis sāka strādāt LR Ārlietu ministrijā par juriskonsultu. No 1920. līdz 1923. gadam Hermanis Albats bija Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica biedrs (vietnieks). Turpmākos demit gadus viņš bija Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs, bet no 1925. līdz 1940. gadam — Latvijas sūtnis Vatikānā, kur no Rīgas ieradās tikai īpaši svarīgos jautājumos. Viņš arī piedalījās daudzu starpvalstu līgumu noslēgšanā kā Latvijas delegācijas vadītājs.
Hermanis Albats bija arī Latvijas Universitātes starptautisko tiesību docents, vēlāk profesors, lasīja lekcijas baznīcas tiesībās. Hermaņa Albata lekcijas citi mācībspēki un studenti klausījās ar lielu interesi, jo viņš prata sasaistīt tiesību principus ar starptautiskajiem notikumiem.
Pēc Latvijas okupācijas padomju vara iekļāva Hermani Albatu politiski bīstamo personu sarakstā. 1940. gada rudenī viņu atbrīvoja no darba Latvijas Universitātē, 1941. gada 14. jūnijā deportēja uz Vjatlagu. Tur badā, aukstumā un smagā darbā Hermanis Albats ātri zaudēja spēkus un 1942. gada 9. februārī nomira.
Bertu Bēķi—Albatu neizsūtīja, jo viņa 14. jūnijā bija ģimenes lauku īpašumā Koknesē. Berta vēlāk dzīvoja pie radiniekiem Skrīveros, bet, kad no Sibīrijas atgriezās radinieki Mikoliņi, viņa apmetās Odzienas “Benckalnos”, kur arī nomira.
Uz Sibīriju izsūtīja arī Bertas un Hermaņa Albatu dēla Herberta (13.11.1912.— ?) ģimeni. Viņa atraitnes Elizabetes sāpju pilnās atmiņas publicētas grāmatas “Es sapni par Dzimteni pagalvī likšu” 1. sējumā. Viņa un dēls Andrejs Albats atgriezās Latvijā. Diemžēl viņš šī raksta autoram par Albatu dzimtu stāstīt nevēlējās.
Mazdēls Bruno Albats
Bruno piedzima 1908. gada 17. augustā Grenoblē. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas viņš, tāpat kā tēvs, studēja tieslietas Latvijas Universitātē. Pēc maģistra grāda iegūšanas 1934. gadā Bruno bija tiesnesis Rīgas un Liepājas apgabaltiesā. Viņš apprecējās ar Austru Kļavu, un viņus Kokneses luterāņu baznīcā salaulāja mācītājs Pauls Rozenbergs. Albatu laulātajam pārim piedzima meita Laila.
Otrā pasaules kara beigās viņš nokļuva Vācijā, kur Baireitā bija latviešu komitejas priekšnieks un baltiešu bēgļu nometnes vadītājs līdz 1949. gadam, kad izceļoja uz ASV. Tur pirmajos gados Bruno Albats darbojās Vašingtonas latviešu biedrības valdē un bija pirmais Vašingtonas latviešu luterāņu draudzes priekšnieks. 1951. gadā viņš tika ievēlēts par Amerikas latviešu apvienības (ALA) pirmās valdes sekretāru, līdz 1974. gadam bija ALA ģenerālsekretārs, pēc tam — ALA valdes padomnieks.
Kopš Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) dibināšanas (1956. gadā) Bruno Albats bija tās ģenerālsekretārs, viņš darbojās arī ASV apvienotajā baltiešu komitejā, Latvijas Brīvības fonda administrācijā. Kā cilvēks, kurš savu dzīvi veltījis trimdas latviešu sabiedrībai, Albata kungs 1981. gadā tika apbalvots ar PBLA Tautas balvu. Bruno Albats kā ALA un PBLA ģenerālsekretārs ir ļoti daudz darījis, lai ASV neatzītu Latvijas nelikumīgo inkorporāciju Padomju Savienībā, un arī sekmējis pasaules sabiedrības labvēlību pret Baltijas tautu brīvības centieniem Trešās atmodas laikā un pēc neatkarības atgūšanas. Bruno Albats nomira Vašingtonā 1995. gada 5. maijā.
