“Nekad nedomāju, ka šajā vecumā ceļošu,” saka seciete Anita Krūmiņa. Viņa ir pensionāre un kopā ar jaunākā dēla ģimeni saimnieko Seces pagasta “Kalējos”. Pavasarī Anitas kundze ciemojās pie radiem Skotijā, bet šo ziemu gatavojas pavadīt Anglijā.
Līga Patmalniece
Pie vēstuļu
draudzenes
Maija sākumā radiniece un vēstuļu draudzene Astrīda uzaicināja Anitu ciemos pie sevis uz Skotiju. Astrīdas kundzes ģimene projām no Latvijas devās pagājušā gadsimta sākumā, pirms kara, taču saikni ar dzimteni nezaudēja, un, kad radās iespēja, sākās vēstuļu apmaiņa. “Sarakstījos ar Astrīdas māti. Kad viņa aizgāja mūžībā, Astrīda uzrakstīja un izteica vēlmi turpināt apmainīties vēstulēm,” stāsta Anitas kundze. “Pirms kāda laika viņa viesojās pie mums un šajā pavasarī mani uzaicināja uz Skotiju. Tas man bija liels piedzīvojums, pirmo reizi lidoju lidmašīnā. 11. maijā devos turp, tiesa, tas bija nedaudz par agru, lai izbaudītu skaisto Skotijas pavasari.”
Rododendri pret
zilajiem zvaniņiem
Skotijā pavadītajās divās nedēļās redzēts un piedzīvots daudz. Aplūkota viena no romantiskākajām pilīm — Glamisas, tā savulaik bijusi karalienes mātes ļoti iecienīta apmešanās vieta. “Mums bija brīnišķīgs gids, protams, visu stāstīja angliski, taču, ieklausoties un vērojot žestus, sapratu pietiekami daudz, arī radiniece mazliet patulkoja,” stāsta seciete. “Daudz esmu lasījusi par Anglijas, Skotijas vēsturi, sekoju līdzi ziņām, arī tas palīdzēja saprast.”
Viens no romantiskākajiem ceļojuma brīžiem Anitas kundzei bijis brauciens ar kuģīti “Valters Skots” pa Lohkatrines ezeru. Brauciena laikā fonā skanēja mūzika un Valtera Skota dzeja, ko Anita iecienījusi jau sen un brīvajos brīžos labprāt lasa.
Iespaidu daudz — Skotijas gleznainās augstkalnes, straujās akmeņainās kalnu upes, visur ziedošie rododendri, dabas parks, kur Zilajā mežā šīs krāsas “paklāju” veido zilie zvaniņi — Skotijas nacionālās puķes. Interesanti, ka otra Skotijas nacionālā puķe ir dadzis.
Līdzīgi kā nesenā pagātnē Latvija, arī Skotija cer iegūt neatkarību no Anglijas. “Viena no lietām, ko skoti īstenotu pēc neatkarības atgūšanas, ir rododendru iznīdēšana,” stāsta Anitas kundze. “Viņi uzskata, ka rododendri no floras izstumj nacionālās puķes — zilos zvaniņus.”
Ar saknēm zemē
Savdabīga šķitusi skotu virtuve. “Viņi ikdienā daudz patērē pākšaugus, dažādus salātus, garšaugus, bet gaļu uzturā lieto ļoti maz. Toties pākšaugi bija pagatavoti tā, ka gaļas it nemaz nepietrūka,” stāsta seciete. “Saldumus gan lieto daudz, atzinīgi novērtēja arī manu ciemkukuli — gan zefīru, gan Skrīveru “Gotiņas”.” Piemājas dārziņš vai siltumnīca Skotijā nav ierasta lieta, tomēr pie Astrīdas mājas ir gan viens, gan otrs. “Latviešu valodas prasme radiniecei ir diezgan vāja, bet latviešu iedaba rušināties zemītē gan nezūd — ar saknēm zemē un nevar citādi,” teic seciete.
Anita sastaptos skotus raksturo kā ļoti laipnus, izpalīdzīgus un smaidīgus. “Kādu rītu Astrīdas kaimiņš mani ielūdza ciemos uz kafiju, negāju, jo neprastu sarunāties. Kā tad mēs tā sēdēsim, dzersim kafiju un smaidīsim? Kad braucu projām, kaimiņš man atsūtīja mazu dāvaniņu,” stāsta Anitas kundze.
Bērni un mazbērni savai vecmāmiņai teic, ka brauciens viņai nācis par labu. Pati Anitas kundze pamanījusi, ka divu nedēļu laikā iemācījusies smaidīt un uzlabojusies arī veselība. Viņai ļoti patīk sēņot, bet sāpošās kājas to līdz šim sezonā ļāva darīt tikai reizes četras, bet šoruden seciete sēņojusi vismaz divdesmit četras!
Apraudzīs
mazmazdēlu
“Pēdējais vakars pirms prombraukšanas Skotijā bija brīnišķīgs,” stāsta Anitas kundze. “Netālu esošās pilsētiņas centrālajā laukumā bija kāds pasākums, kurā piedalījās skoti tautastērpos, skanēja viņu nacionālā mūzika, bija pasakaini jauks un silts vakars.”
Šis Anitas kundzei bija pirmais tālākais ceļojums. Līdz šim nepietika naudas, laika. “Dzīvē bijuši dažādi posmi, kad bērni mazi, protams, nekāda ceļošana neiznāk. Piedzīvojām arī laiku, kad, te, “Kalējos”, saimniekojot, bija daudz darba un nebija naudas,” stāsta Anitas kundze. “Tagad laika pietiek, un es jau domāju par nākamo braucienu. 17. decembrī lidošu uz Angliju pie mazmeitas. Tur, Bostonā, dzīvo abas vecākā dēla meitas. Šopavasar vecākajai mazmeitai piedzima dēliņš, mans pirmais mazmazdēls Valters Vilnis, braukšu apraudzīt, iepazīties, sadraudzēties. Palikšu tur līdz pavasarim, pa to laiku ceru arī angļu valodā sarunvalodas līmenī ielauzīties.”
