Mazzalves pagastā 80 gadu jubileju svin Alfrēds Grīnvalds. Sirmais kungs ilgajā mūžā pieredzējis gan labas, gan sliktas dienas. Viņam nācies dienēt gan leģionā, gan arī valsts drošības dienesta karaspēkā.
Mazzalves pagastā 80 gadu jubileju svin Alfrēds Grīnvalds. Sirmais kungs ilgajā mūžā pieredzējis gan labas, gan sliktas dienas. Viņam nācies dienēt gan leģionā, gan arī valsts drošības dienesta karaspēkā.
Mazzalve ir Grīnvalda kunga dzimtā puse. Kara laikā viņu aizveda uz darba nometni Vācijā. No nometnes iesauca leģionā.
Elle zemes virsū
— Toreiz jau nevienam neprasīja — vēlies dienēt vai nē, — saka Grīnvalda kungs. — Bija jāiet. Pretējā gadījumā draudēja nāve. Mūsu daļu nosūtīja uz Kurzemes katlu. Tur bija elle zemes virsū. Man vaicā, kādas domas tolaik bija prātā. Domu jau nebija, mēs vienkārši mēģinājām palikt dzīvi. Jaunie nespēj iedomāties, kādas briesmas bija jāpārdzīvo. Tas nav prātam aptverams.
Kurzemes katlā mūs sagūstīja padomju armija. Mani, tāpat kā citus leģionārus, nosūtīja uz nometni Sibīrijā. Taču ar to manas karavīra gaitas vēl nebeidzās. Mūs, jaunos, kuri spēja pārdzīvot nometnes šausmas, iesauca dienestā iekšlietu karaspēkā. Ieročus jau nedeva, bet lāpstas gan. Igaunijā būvējām kādu stratēģiski svarīgu objektu. Bijām darbaspēks, kuram nav jāmaksā alga. Protams, armijā dzīvojām daudz labāk nekā nometnē. Uzturs bija nesalīdzināmi labāks. Iztika arī bez žoga un bruņotiem sargiem.
Skumju atmiņu diena
Ar jubilāru tiekamies leģionāru piemiņas dienā 16. martā. Viņš, skumji smaidīdams, saka, ka tā ir skumju un sāpīgu atmiņu diena. Domāta, lai bijušie karavīri varētu satikties Lestenes brāļu kapos, atcerēties baigo gadu notikumus, nolikt ziedus to vīru kapavietās, kuriem neizdevās izdzīvot.
— Mūsu katru gadu paliek mazāk, — saka Alfrēds Grīnvalds. — Mēs vēlamies mierā un klusumā pabūt pie kritušo biedru kapiem. Ažiotāža, ko rada šajā dienā, nav vajadzīga. Jauniešiem, kuri to uzkurina, jāsaprot, ka tā ir skumju atmiņu diena.
Ar dzelzs riteņiem
Latvijā Grīnvalda kungs atgriezās tikai 1950. gadā. Mazzalves pusē viņš līdz pat kolhozu likvidēšanai strādāja par traktoristu.
— Atceros, pirmie traktori bija dzelzs riteņiem. Pēc katras maiņas motoru nācās izjaukt un likt jaunas bukses, lai nākamajā dienā atkal varētu braukt, — tā Alfrēds Grīnvalds. — Taču, lai arī smags, tas bija manu jaunības dienu laiks.
Pēc grūtās darbadienas viņš dejoja deju kolektīvā un spēlēja teātri. Vismīļākās bija lomas Rūdolfa Blaumaņa lugās.
— Tās bija jautras un asprātīgas, — saka jubilārs. — Varēja atpūsties no ikdienas rūpēm un iepriecināt citus.
Tagad, pensijā esot, Alfrēds Grīnvalds apkopj māju, bet atpūtas brīžos dodas uz Dienvidsusēju spiningot. Viņš zina katru upes līkumu, katru siekstu, kur parasti slēpjas līdakas.
