Odzieniešiem Juzefai un Pāvelam Jakoveļiem no “Kalna Kaļviem” rīt dimanta kāzu jubileja, jo viņi kopā nodzīvojuši 60 laimīgu gadu.
Odzieniešiem Juzefai un Pāvelam Jakoveļiem no “Kalna Kaļviem” rīt dimanta kāzu jubileja, jo viņi kopā nodzīvojuši 60 laimīgu gadu. Abus sirmgalvjus saista mīlestība kopš bērnības. Mūžs abiem ritējis ciešā vienotībā gan priekos, gan bēdās.
Juzefa un Pāvels ir no Latgales — abi dzimuši Daugavpils apriņķa Aulejas pagastā, mācījušies vienā skolā, kristīti un laulāti Aulejas baznīcā.
Slēpjas zem eglītes
Kad Juzefa un Pāvels mācījās Aulejas pamatskolas 2. klasē, skolā Ziemassvētkos iestudēja kādu uzvedumu, kur viņiem abiem bija jātēlo brālis un māsa. Ludziņā bērniem vajadzēja slēpties un saspiesties kopā zem egles. Pēc tam skolā abi apsēdās vienā solā un kļuva labi draugi, līdz draudzība pārauga mīlestībā.
— Kad atceros, kā mēs, mazi bērni, tajā ludziņā gulējām zem eglītes, vēl tagad gribas pasmaidīt, jo, kopš esam laulāts pāris, vienmēr guļam vienā gultā, arī tagad, sirmā vecumā, — stāsta Pāvela kungs.
Gaida skaistākā
Ja nebūtu kara, jaunieši, iespējams, būtu apprecējušies agrāk, taču Pāvelam vajadzēja karot padomju armijā, no kuras neizdevās izvairīties, tāpēc kāzas viņi svinēja tikai pēc kara.
Lai Pāvelu pasargātu no nāves un ievainojumiem, Juzefa viņam kaklā uzkāra medaljoniņu ar Dievmātes Marijas attēlu un krustiņu, un to jaunais karavīrs nēsāja visu kara laiku.
— Es katru dienu lūdzu Dievu, lai mans Pāvels no karalauka pārnāk dzīvs un vesels, — asarām acīs atceras Juzefas kundze.
Pāvels atzīst, ka sajutis šo lūgšanu spēku:
— Es jutu, ka mani sargā mīļās meitenes talismans un arī tas, ka viņa solīja mani uzticīgi gaidīt pārnākam. Nekad nedomāju par ko citu, tikai par to, ka jāpaliek dzīvam, jo mājās gaida skaistākā un labākā meitene pasaulē. Es nedrīkstēju viņu pievilt, tāpēc arī pārnācu. Pēc ievainojuma karš man beidzās 1945. gada 23. maijā, kad no hospitāļa atgriezos mājās.
Svin trīs dienas
Sirmais Pāvela kungs labi atceras pēckara gadu grūtības, kad gan Latvijā, gan Krievijā valdīja liela nabadzība. Viņa vecākiem Latgalē nebija daudz zemes, tāpēc viņi izlēma meklēt vietu, kur varētu nopirkt māju un saņemt arī zemi. Taču līdz tam Pāvels vēlējās apprecēt savu uzticīgo meiteni.
Jaunie izvēlējās laulāties 1946. gada 10. februārī.
— Kāzas bija svētdienā. Tā bija auksta, skaidra un sniegota diena. Uz baznīcu braucām kamanās, un saulē mirdzošais sniegs virpuļoja zem zirga kājām, — atceras Pāvela kungs.
Svinības bija trīs dienas. Sestdienā viesi pulcējās līgavas mājās. Svētdienas rītā notika laulības baznīcā, un tad kāzinieki devās uz jaunā vīra mājām. Tur visi daudz dejoja un dziedāja, bet pirmdienas rītā, modinot jauno pāri, draugi cits citu dažādi izjokoja. Kādu vīru iestūķējuši pat cūku kastē.
Mācītājiem netic
Savas laulības Pāvels Jakovelis diemžēl visu mūžu atceras ar rūgtumu. Mācītājs laikā, kad visās sētās pagastā valdīja trūkums, par laulībām pieprasīja 150 rubļu vai 150 kilogramu rudzu vai kviešu! Lai to sagādātu, abām jauno ģimenēm vajadzēja krietni nopūlēties.
— No tā laika vairs necienu mācītājus, lai arī Dievam ticu. Toreiz sapratu, ka mūsu katoļu prāvests ir pārāk mantkārīgs un par savas draudzes cilvēku iztiku nemaz nedomā, — atzīst sirmais vīrs.
Izvēlas Odzienas pagastu
Pēc kāzām sākās jaunās ģimenes labākas dzīvesvietas meklējumi, līdz viņi izvēlējās Odzienu, kur vajadzēja strādniekus un bija kur dzīvot. Tā Juzefa, Pāvels un viņa vecāki 1946. gada 10. maijā nokļuva Odzienas “Kalna Kaļvos”. Viņiem piešķīra arī zemi, taču, sākoties kolhozu laikiem, no tās vajadzēja atteikties.
“Kalna Kaļvos” Jakoveļu ģimenē piedzima dēls Jānis un meita Skaidrīte, vēlāk mūžībā aizgāja Pāvela vecāki, kuri tagad atdusas Vietalvas kapos.
Kā dzīvot…
Kad nodibināja kolhozu, Juzefa strādāja būvbrigādē, lauku brigādē, fermās. Pāvels ilgāku laiku būvbrigādē un par gatera vadītāju.
Tagad viņi atceras, cik maz pirmajos gados varēja nopelnīt. Kaimiņš Kārlis Celms gada beigās ar savu zirgu Jakoveļiem atveda pusmaisu ar sniegu sajauktu graudu, bet 25 rubļus kolhoznieks saņēma par visa gada darbu.
Vecais Pāvela tēvs pat apraudājās un sacīja — kā tagad, dēls, dzīvosim… Taču Jakoveļi izdzīvoja. Ar čaklumu un bez kurnēšanas.
Precas vēlreiz
Jozefas un Pāvela Jakoveļu dzīvē bijs arī kāds kuriozs, par kuru pašiem vēl tagad smiekli nāk.
Kad viņi sāka dzīvot Odzienā un piedzima dēls Jānis, vietējā vara Jakoveļu baznīcas laulību neatzina un 1948. gadā lika viņiem reģistrēt laulību Odzienas izpildkomitejā.
— Tāpēc jau laikam arī tik laimīgi un ilgi dzīvojam, ka esam dubultām laulības saitēm vienoti, — smej Juzefas kundze.
Labākie kaimiņi pasaulē
Drīz vien pēc Jakoveļu pārcelšanās uz “Kalna Kaļviem” kaimiņu sētā sāka dzīvot Biruta un Kārlis Celmi.
— Visus šos gadus esam nodzīvojuši kā vislabākie draugi, nekad neesam strīdējušies. Pat tad ne, kad vienu suns saplosīja otras ģimenes vistas. Ir kaimiņi, kuri pagalmu pārdala ar augstu žogu tā, lai pele neielien otra daļā, bet mēs nekādus žogus starp savām sētām neesam būvējuši, — stāsta “Kalna Kaļvu” saimnieks.
Arī Kārlis Celms par kaimiņiem saka tikai labu. Abi Celmi gados ir jaunāki par Jakoveļiem, tāpēc pirmais, ko, no rīta ceļoties, viņi dara — palūkojas, kā klājas kaimiņiem. Kārļa kungs ar savu traktoru ziemā vienmēr iztīra ceļu, no autoveikala atnes produktus un arī pienu no savas brūnaļas piegādā kaimiņiem.
Ar bērnu un mazbērnu mīlestību
Juzefa un Pāvels uzskata, ka viņu lielākā dzīves laime ir ne tikai savstarpējā mīlestība, bet arī gādīgie bērni un mazmeitas.
— “Kalna Kaļvos” dzimta pulcējas kopā Lieldienās, Jāņos, Ziemassvētkos un visās jubilejās. Te savas jaukās bērnības vasaras pavadīja gan mana, gan brāļa meita. Viņām vecmāmiņa un vectēvs ir pat tuvāki par vecākiem, — stāsta Jakoveļu meita Skaidrīte.
Jozefas kundze labprāt sarunājas ar maziem bērniem vai pusaudžiem. Meitenes grib zināt, kā adīt, tamborēt, aust palagus, segas un vadmalu, kā šūt uzvalku vai kleitu — to visu vecmāmiņa var pastāstīt, jo šos darbus prot un vēl nesen vaicāja, vai nevajag kaut ko pašūt vai vismaz salāpīt. Nu gan acis tik labi nerāda, vajadzīga operācija.
“Turieties, mīļie!”
Kad “Staburags” Jakoveļu dimanta kāzu jubilejas priekšvakarā viesojās “Kalna Kaļvos”, ar mums kopā bija Vietalvas pagasta padomes pārstāvji, meita Skaidrīte un kaimiņš Kārlis Celms.
Pagasta kultūras darba organizatore Zigrīda Pavloviča abus laulātos salīdzināja ar egli un bērzu Heislera dzejolī, bet kaimiņš Kārlis savā skaļajā balsī, paceļot šampanieša glāzi, sacīja: “Tālu esat tikuši, turieties, mīļie! Mēs jums palīdzēsim!”.
