“Tā ir bezkaunība — maizi cepeškrāsnī apgrauzt,” sirdījās Kaspars par nekaunīgas peles nakts darbiem. Šajā situācijā viņš redzēja tikai vienu risinājumu — jāliek slazds.
Ielicis slazdā desu, Kaspars no rīta devās skatīties ļaundari, bet jutās vīlies. Nav ne desas, ne peles, slazds nebija darbojies. Nākamajā vakarā viņš kārtīgi pārbaudīja slazdu un, ielicis tajā sieru, gāja gulēt cerībā, ka šonakt taču kaut kam vajadzētu būt. Bet atkal nekā — nav ne siera, ne peles, bet slazds stāv, kā stāvējis. Tas nu bija par daudz! Viņš šoreiz paņēma desas ādu un aptina ap slazda mēlīti. No rīta viņš ieraudzīja jau tik ierasto ainu. Pele nepārprotami par viņu ņirgājās un bija kā nenotveramais atriebējs. Savukārt saimnieks katru dienu domāja jaunus paņēmienus, kā pārmācīt gudrinieci — viendien palika sieru zem slazda mēlītes, domāja — nu gan pelei būs beigas, nevarēs izvilkt sieru no apakšas, bet šī — izvilka un aizlaidās. Taču todien zemē pie galda gan gulēja viena cita pele — pēc skata nebija neviena ievainojuma, vien blakus tai slaistījās runcis. Šķiet, pele bija nobeigusies no smieklu lēkmes, jo acīmredzot nekad nebija redzējusi Skotijas nokareno ausu kaķi. Taču Kasparam mieru nedeva tā viltniece, kura nebeidza vien saimniekot pa galda virsu. Šoreiz viņš izdomāja pavisam kardinālu metodi — desu pie slazda pielīmēja ar līmi. Beidzot, uzvaras fanfarām gan neskanot, Kaspars virtuvē jutās kā uzvarētājs, jo bija pele slazdā. Taču kaut kā žēl pat palika, ka tik gudra pele pagalam. Par savu divkauju ar peli viņš pastāstīja arī draugam. Tas rosināja sarunāt izvadītāju un to apbedīt pēc labākajiem standartiem. Kaspars gan smej, ka viena problēma tomēr ir — nezina, kur peles radiem telegrammu aizsūtīt, nav adreses. Meklēja “draugos” — arī nevienu neatrada. Varbūt apbedīšanu labāk veikt pa kluso, lai citām arī neiepatīkas šāds gods? ◆
