Šīsnedēļas apaļās jubilejas svinētāju Emeritu Oknovu visprecīzāk raksturotu vārdi “drošums, kārtība, ritms”. Reiz ko sākusi, no plānotā viņu nekas nenovirzīs. Īpaši viņai tīk darbs ar skaitļiem, jo lielāko darba mūža daļu aizvadījusi grāmatvedes amatā. Trīspadsmito gadu Emeritas kundze strādā Valsts ieņēmumu dienesta Aizkraukles nodaļā.
Brīvajā laikā celtniece
Jau 40 gadu divu bērnu, Gunitas un Jāņa, māte ir koknesiete, bet senču saknes joprojām dzīvas Latgalē, Kārklinieku mājās Žogotu sādžā. Viņas māte un tēvs bija skolotāji, un arī Emeritas meita Gunita apguvusi šo arodu. Tēvs gan vēlāk kļuvis par pasta nodaļas priekšnieku, bet māte līdz pat pensijai palikusi uzticīga skolai. Jubilāre skolas gaitas sākusi Žogotu pamatskolā, vēlāk Viļānu pusē, Rikavas astoņgadīgajā skolā, tad Gaigalavas vidusskolā.
Kā tas ir — būt divu skolotāju bērnam? Emerita teic: savus bērnus, trīs meitas un dēlu, vecāki vērtēja stingrāk nekā pārējos. Savukārt klasesbiedri gribēja iemantot viņu draudzību.
Pēc Latgales pakalniem Rīga kļuva par Emeritas dzīvesvietu. Beigusi Rīgas kooperatīvo tehnikumu un ieguvusi tirdzniecības plānotājas — ekonomistes profesiju. Toreiz audzēkņiem no mācībām brīvajā laikā nācies palīdzēt celt jauno tehnikuma ēku.
Dzīve “vagonu parkā”
Tā kā abas māsas jau iepriekš bija pārcēlušās uz Koknesi, arī Emerita devās uz turieni. Dažus gadus bija Kokneses patērētāju biedrības grāmatvede un, kad plānu daļas priekšniece aizgāja pensijā, ieņēma viņas vietu. Tagad Emeritas kundze atzīst, ka šis darbs neesot īpaši paticis. Pārāk abstrakts, nekonkrēts. Vēlāk liktenis viņu ielika tur, kur jutās īstajā vietā — par maizes kombināta galveno grāmatvedi. Skaitļi, pārskati — ļoti konkrēti un saprotami. Divus skaitļus saskaitot, rodas precīzs rezultāts. Līdzīgi esot arī dzīvē. Tāpēc draugi, kuri pazīstami no jaunības dienām, joprojām ir tuvi, un ar viņiem var pārrunāt ikdienišķas lietas vai atcerēties laiku, kad četrus gadus vajadzēja dzīvot vagoniņos. Pirms tam ģimene īrēja istabiņu privātmājā, līdz vietā, kur tagad ir Kokneses novada domes ēka, novietoja septiņus dzelzceļa vagonus. “Tā bija svētlaime — pašiem savs vagons,” saka jubilāre. “Saucām šo vietu par vagonu parku. Ar laiku tuvumā iekopām dārziņus, kuru vietu gan šad tad nācās mainīt, jo kādam zemi ievajadzējās apbūvei vai citam mērķim.” Pēc tam, kad Koknesē uzcēla daudzdzīvokļu māju, ģimenei tajā ierādīja vienistabas dzīvokli. Un atkal īpašas izjūtas — dzīvoklis ar ērtībām, lai arī četriem par šauru. Vēlāk laimīgas sagadīšanās dēļ vienistabas dzīvoklis iemainīts pret lielāku. Bērni gan vasaras biežāk pavadīja pie vecāsmātes Latgalē.
Mēbeles nozagtas
Nu jau trīspadsmit gadu nostrādāts Valsts ieņēmumu dienestā. Agrāk brīvajā laikā dejojusi kultūras nama deju kolektīvā, dziedājusi sieviešu vokālajā ansamblī. Šobrīd, atvaļinājumu baudot, jūrmalas smiltīs viņa nekāro gulēt. Labāk abas ar māsu Elvīru rušinās dārzā vai rudenī mežā sēņo. Lasīšanai noder praktiskie žurnāli un virtuvē šad tad patīk pagatavot kādu kūku, bet šobrīd topā ir aukstās zupas, vēlāk — konservēšana. Vasarā labprāt izbrauc ar laivu. Tad var novērtēt Koknesi no Daugavas puses — ļoti skaisti.
Ar skumjām koknesiete runā par dzimtas māju, kura nu norakstīta mazbērniem. Sāpīgi, ka tā bija jāatstāj tukša. Ar laiku kādu “ieinteresēja” tur esošās mēbeles. Bēniņos gan vēl saglabājušās bērnības lietas, piemēram, skolas laika burtnīcas. Tās patīk pašķirstīt pašai un parādīt bērniem, lai redz, kā māte mācījusies. Uz Latgali aizbraucot trīs reizes gadā.
