Ko sēsi, to pļausi, vai nedari otram to, kas pašam nepatīk. To uz savas ādas esmu izbaudījis pilnā mērā. Pirms trim dučiem gadu ap šādu pašu laiku uzņēmuma ballītē uz dāmu deju mani uzlūdza jaunkundze — slaida, gracioza tumšmate.
Ko sēsi, to pļausi, vai nedari otram to, kas pašam nepatīk. To uz savas ādas esmu izbaudījis pilnā mērā. Pirms trim dučiem gadu ap šādu pašu laiku uzņēmuma ballītē uz dāmu deju mani uzlūdza jaunkundze — slaida, gracioza tumšmate. Acis tik glāstošas, aicinošas, smaids noslēpumains, pati piekļāvīga. Mana sirds uzņēma dubulto ritmu — nu, vecīt, šito kumosiņu gan nelaid garām!
Viņu sauca Ilga, pēc vidusskolas beigšanas nolēmusi strādāt tirdzniecībā. Man viņu un vēl citas būs jāsagatavo tam, lai rudenī meitenes varētu iestāties tirdzniecības skolā. Tovakar dejojām līdz rīta gaismai. Tad sekoja pavadīšana līdz mājām un skūpsti līdz sūrumam lūpās. Viņas piekļaušanās pilnīgi reibināja manu galvu un prātu, tik iedzimtā kautrība saturēja rāmjos.
Karuselis sāk griezties
Mana “javiņa” bieži piestāja pie veikala, kurā strādāja Ilga, visbiežāk darba dienas beigās. Tad kopīga vizināšanās pa apkārtnes skaistākajām vietām. Biju kā apsēsts. Lai kur gāju, ko darīju, tikai viņa prātā, kā karuselis galvā.
Ilga uzaicināja mani uz savu astoņpadsmito dzimšanas dienu. Nopirku rozes, liķiera pudeli, konfekšu kārbu un gāju. Bija atnākuši kāds pusducis bijušo klasesbiedru. Kad pēc pusnakts pēdējie viesi aizgāja, Ilga aizslēdza durvis un uzklāja gultu. Starp karstajām skavām un skūpstiem Ilga čukstēja: “Mīļais, nesteidzies un esi uzmanīgs, bērniņu vēl negribu.” Ar pirmajiem gaiļiem izkāpu pa logu. Vilšanās tomēr bija, jo “grāmatas pirmo lappusi” bija atšķīris kāds cits.
Neko nejautāju
Nu jau satikāmies katru vakaru, pēc izbraukuma vedu meiteni uz savu dzīvokli. Mīlējāmies negausīgi. Ar skūpstiem viņu iemidzināju, ar skūpstiem modināju. Par viņas iepriekšējiem piedzīvojumiem nejautāju, negribēju būt vecmodīgs.
Drīz Ilga aizveda mani iepazīstināt ar saviem vecīšiem. Viņi bija omulīgi mūsdienīgi cilvēki, un meitas izvēle vecākus apmierināja. Braucām turp bieži, pavadījām sestdienas un svētdienas. Māte lika galdā pusdienas, bet tēvs gāja uz pagrabu, kur plauktos glabājās aveņu, ābolu, jāņogu vīna pudeles.
Rudenī, kad mana sirdspuķīte aizbrauca uz Rīgu mācīties, tikāmies retāk. Kopā pavadītais laiks vēl vairāk piesātināja ar mīlestību.
Dzīve kā medusmēnesis
Pavasarī Ilga atgriezās mājās kā pilntiesīga tirdzniecības darbiniece, un mūsu idille turpinājās. Ilgas tēvam tuvojās 60. dzimšanas diena, un,
redzot mūsu vēlmi būt kopā, viņš teica: “Velns pār stenderi, ja savai vienīgajai meitai nesarīkošu kāzas ar vērienu. Dzersim, dziedāsim, de-josim trīs naktis un dienas. Mans priekšnieks būs jūsu vedējs.”
Bet vecajam vīram vajadzēja doties uz operāciju, un vasaras darbi palika uz maniem pleciem. Uz Ilgas vecāku mājām braucām ik vakaru. Tas mums bija kā medusmēnesis. Tādu kaisli, mīlestību un maigumu neesmu baudījis ne līdz tam, ne arī vēlāk. “Ļoti, ļoti gribu tevi. Ņem mani, cik vēlies, tagad man nav bail kļūt māmiņai, ja jau vecāki devuši savu svētību,” čukstēja mana mīļotā. Viņa bija kā feja, kā pasaka vasaras naktī. Māmuļa mani par dēliņu un znotiņu vien sauca. Viņas dēls, Ilgas brālis, kara laikā iesaukts vācu armijā, bija pazudis bez vēsts.
Mājās nepārnāk
Tik jauki un rožaini viss likās, bet… Vasaras nogalē jaunieši brauca ekskursijā uz Gruziju. Arī mana Ilga devās līdzi, bet man darbs to neļāva. Pēc divām nedēļām ekskursanti ciematā atgriezās, bet savu iecerēto dzīvoklītī nesagaidīju. Par velti to posu, rotāju ziediem un klāju galdu. Viņa ieradās pēc divām dienām bez kofera un plecusomas. Ienāca istabā kā nopērts suns pēc nedarbu izdarīšanas, nolaidusi acis, un ilgi klusēja.
Pamatā visu jau zināju — pēdējā ekskursijas vakarā pie ugunskura dziedāts, dejots un cilātas glāzītes uz nebēdu. No rīta mana Ilga pamodusies kaila grupas vadītāja teltī. Biju kļuvis par ragnesi. Arī šīs pāris dienas pavadījusi pie jaunā drauga. Nu atnākusi to pavēstīt un atvadīties.
Lielākā kļūda dzīvē
Atkritusi atpūtas krēslā, Ilga sāka histēriski raudāt: “Kādēļ, kādēļ tu mani palaidi vienu? Tikai tagad saprotu, cik tu esi mīļš. Nu viss cauri, beigusies mūsu mīlestība, beigas visam, par ko sapņojām. Visa mana dzīve ir drupās. Pēc notikušā nevaru te dzīvot un strādāt, visi mani nicinās. Pie vecākiem arī nevaru atgriezties, tik ļoti man kauns. Esmu pieļāvusi lielāko kļūdu savā dzīvē, labot to vairs nevar. Kā tas varēja notikt, nekādi nesaprotu. Pārāk labs un mīļš biji pret mani, un te, lūk, mana pateicība.”
Noslaucījusi asaras, Ilga turpina: “Žēl, ļoti žēl man šo pēdējo jauko gadu, būtu kaut bērniņš palicis no tevis, tad jau arī nekas tāds nebūtu noticis. Cik pēkšņi mīlestība atnāca, tik pēkšņi es to nodevu, pazaudēju uz visiem laikiem.”
Ceļi nekrustojas
Asaru pilnām acīm Ilga pienāca un piekļāvās man, kā tajā pavasarī pirms diviem gadiem. Kad gribēju viņu apskaut, Ilga atrāvās: “Kaut ar prātu mēģini piedot, ar sirdi jau to nekad nevarēs. Mūsu dzīves nekad vairs nekrustosies. Ardievu, mans mīļais!” un prom viņa bija.
Tā tas sākās, un tā tas beidzās. Pēc pāris mēnešiem dzirdēju, ka Ilgai atkal vajadzējis kravāt savu ceļasomu.
Atis
