“Zvanu ne tāpēc, lai sūdzētos, bet, lai izteiktu savas pārdomas, kā strādājošie veido savas darbavietas tēlu,” saka Ainas kundze (uzvārds zināms).
“Man diezgan bieži nākas braukt ar autobusu, kas no Aizkraukles uz Iršu pusi brauc pulksten 6.50. Aukstā laikā autobusu gaidīt nav pārāk patīkami, īpaši, ja tas vēl kavējas. Lūk, divas situācijas. Mēs, trīs pasažieri, gaidām autobusu. Termometra stabiņš rāda ap -20. No autobusu stacijas uz mūsu pusi skrien kāds šoferītis un sauc: “Nāciet stacijā, nesalstiet, autobuss kavēsies 10 minūšu.” Pēc 10 minūtēm no kases telpas iznāk smaidīga kasiere un saka mums: “Tūliņ pienāks autobuss.” Mums šķita, ka esam kādi īpaši viesi, jo tik sirsnīgu attieksmi reti nākas piedzīvot, turklāt šoferītis mūs ielaida autobusā turpat pie stacijas. Todien man smaidīt vien gribējās.
Un otra situācija. Rīts. Ļoti auksts. Gaidām autobusu. Kad laiks jau pāri, ejam uz kasi jautāt par autobusu. Kasiere strupi atcērt, ka tas kavēsies 10 minūšu. Pēc noteiktā laika ejam ārā. Tad arī pa skaļruni paziņo, no kuras platformas aties mūsu gaidītais autobuss. Vai tad pa skaļruni nevarēja paziņot arī par autobusa kavēšanos?
It kā sīkumi, bet attieksme vienam pret otru gan vairo prieku, gan rada īgnumu.”
