Mēs iepazināmies ar avīzes starpniecību. Laulību reģistrāciju plaši nesvinējām, piedalījās paši tuvākie cilvēki, nebija ne manas, ne vīra mātes. Nāku no lielas ģimenes, vienmēr esam turējušies visi kopā, taču te — tikai izredzētie.
Mēs iepazināmies ar avīzes starpniecību. Laulību reģistrāciju plaši nesvinējām, piedalījās paši tuvākie cilvēki, nebija ne manas, ne vīra mātes.
Nāku no lielas ģimenes, vienmēr esam turējušies visi kopā, taču te — tikai izredzētie. Iesāpējās sirds, kad ceremonijas vadītāja lasīja dzejolīti par kopīgiem priekiem un bēdām arī tad, kad matos parādās sirmums. Parasti līgavas savā baltajā dienā priecājas, bet es un manējie raudājām.
Man ir pāri 30, bērni vēl mazi, matos jau sirmums un pati izkaltusi, mūždien noskrējusies lauku sieva.
Pirmie kopdzīves gadi likās kā zilas debesis. Bija kopīgi draugi, varējām kaut kur aiziet. Nu jau vairākus gadus jūtos viena — gan domās, gan darbos. Lai ko darītu, viss vienmēr ir nepareizi. Ne man, ne vīram vairs nav īstu draugu, arī glāzīti viņš reizēm pacilā, un tad iet elle vaļā.
Mani dzīve nekad nav lutinājusi, tēvu zaudēju agri, māte audzināja, kā prata. Bērnībā guvu smagu traumu. Mūsdienās par tādu pāridarījumu pieaugušos soda, neskatoties — radinieks vai svešs. Bet es toreiz nevarēju stāties pretī saviem radiem, kur nu vēl vectēvam. Tikai pēc daudziem gadiem savai mātesmāsai ieminējos par notikušo, taču man neviens netic arī tagad.
Arī vīrs vienmēr prot mani ievainot vājākajā vietā. Reizēm gribas aiziet no šīs dzīves, taču attur bērnu pētošie skatieni un jautājums: “Mamma, ko tu darīsi?”. Baidos iziet no pagalma vai pat tikai pasēdēt ārā uz soliņa, katru reizi tas beidzas ar strīdu. Dzīvoju ar savu otru pusīti, bet nav kam izteikt domas un sāpi, jo viņam sirdī līdzjūtības nav. Domās bēgu prom no šejienes, sirds lūst, bet aiziet nevaru. Baidos atkal kādam maisīties pa kājām, justies kā galīgai neprašai. Daudzreiz iedomājos, ka vairs neprotu dzīvot viena, vienmēr vajag kādu blakus. Mierinājumu rodu, apbrīnojot citu cilvēku dzīvi.
Ir cilvēki, kuri mierinājumu rod ticībā Dievam, ir tādi, kuri uzklausa, mierina, bet cits pieliek klāt, un viss aiziet pasaulē izpušķotā veidā. Taču man viss jāpatur sevī.
Kad kļūst pavisam smagi, par maniem sarunu biedriem kļūst saimniecības lopiņi. Viņi mani uzklausa, bet atbildēt nevar. Ir jau labi, drīz atkal pavasaris, darba netrūks, tikai sirdī paliks tā pati sāpe un bailes par savu turpmāko dzīvi. Arī bērni cerēto saticību nedod, kaut gan likās — kas vēl vajadzīgs, lai cilvēks būtu laimīgs?
Māra
