Mana paaudze izauga ar kara filmām. Tajās viss vienmēr bija skaidrs: “baltie” ir sliktie, “sarkanie” — labie. Varoņi un elki, kurus atdarināt un kuriem līdzināties.
Mana paaudze izauga ar kara filmām. Tajās viss vienmēr bija skaidrs: “baltie” ir sliktie, “sarkanie” — labie. Varoņi un elki, kurus atdarināt un kuriem līdzināties. Šīs filmas allaž beidzās ar “mūsējo” uzvaru, un vācieši katrā ziņā tika sakauti. Vai toreiz kādam no mūsu ciema bērniem varēja ienākt prātā, ka liela daļa no filmās rādītā nemaz nebija patiesība?
Tikai daudzus gadus vēlāk, runājoties ar karā bijušajiem un arī vācu okupāciju piedzīvojušajiem radiniekiem, uzzināju, cik nežēlīgi slepkavojuši, izvarojuši un laupījuši Latviju it kā atbrīvojušie padomju karavīri. Un tieši vāciešus vecvecāki atcerējās kā pieklājīgus un kārtīgus cilvēkus, kuri bez saimnieka atļaujas nepaņēma pat siena klēpi. Protams, katrā tautā cilvēki ir dažādi. Un var jau būt, ka šī diametrāli pretējā vēsturiskā pieredze ir tikai sagadīšanās. Tomēr nopietnu pārdomu vērta, jo nav grāmatā izlasīta vai filmās noskatīta, bet pašu tuvāko cilvēku izstāstīta.
Tāpēc šodien, pirms Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienas, kad Rīgā viesojas apkaunojošā mūsdienu kara sācējs Irākā Džordžs Bušs, domāju: vai vispār pasaulē ir kaut kas, kā dēļ vērts iznīcināt cilvēka dzīvību? Vai līdzšinējo karu pieredzes vēl nav diezgan? Deviņus mēnešus iznēsāt, sāpēs dzemdēt, grūtībās izaudzināt cilvēku un pēc tam ielikt viņam rokās ieroci, lai nošautu kādas citas mātes lolojumu — vai tas nav pasaules lielākais noziegums?
Tāda sakritība ir reti — vienā dienā Otrā pasaules kara upuru un Mātes diena. Tās mātes, kuru dēli karoja pavisam jauni un daudzi neatgriezās, šodien ir sirmā vecumā vai jau devušās pie saviem zēniem mūžībā. Bet tās, kurām jaunekļi iesaukšanas vecumā, priecājas: obligātais dienests kā ļauns murgs jau gandrīz pagājībā. Mūsu bērniem vairs nebūs ne Afganistānas, ne Irākas, ja vien viņi paši to kā algotņi neizvēlēsies.
Fašisms bija jāsagrauj. Nežēlība abās frontes pusēs jāizbeidz. Tas notika pirms 60 gadiem, taču, izrādās, ne uz visiem laikiem. Vai pienāks reiz diena, kad būsim droši — karš nekad un nekur vairs nesāksies?
