Gandrīz visi, kuri kaut reizi dzirdējuši, kā dzied ārste Aija Pāvila, ir pārsteigti, ka viņa nav kļuvusi par profesionālu dziedātāju, bet gan par ārsti.
Gandrīz visi, kuri kaut reizi dzirdējuši, kā dzied ārste Aija Pāvila, ir pārsteigti, ka viņa nav kļuvusi par profesionālu dziedātāju, bet gan par ārsti. Solistes dzidrais soprāns sajūsmina gan profesionālus mūziķus, gan vienkāršus klausītājus. Aijas kundze tomēr uzskata, ka izvēle ir pareiza, un viņas pirmā mīlestība ir medicīna, bet otrā — dziedāšana. Šogad Aijai Pāvilai īpaši veicies, jo viņa ieguvusi trešo vietu krievu romanču dziedātāju festivālā.
Izvērtē iespējas un talantu
— Vai jaunībā profesiju ilgi izvēlējāties?
— Ilgi domāt nebija laika, jo izvēlēties vajadzēja ātri. Beidzu Aizkraukles mūzikas skolas pianistu klasi. Man ir šīs skolas diploms ar pirmo numuru. Tad vajadzēja iestāties mūzikas vidusskolā. Gadu mācījos un konsultējos pie pianistes Natālijas Šrēderes Rīgā.
Tomēr nebija tādu apstākļu, lai varētu spēlēt un mācīties profesionāli, mūziķes karjerai atbilstoši, un sapnis par mūziku palika tikai sapnis.
— Toreiz jūs domājāt tikai par klavierspēli vai arī jau dziedājāt?
— Dziedāt sāku daudz vēlāk, tobrīd aktuāla bija tikai pianistes karjera.
Mūzika un motocikls…
— Vai mūzika interesēja tāpēc, ka arī tēvs bija mūziķis?
— Iespējams, jo mūzika mani pavada kopš bērnības. Tēvs bija mūzikas skolotājs Seces pamatskolā un vēlējās, lai mēs ar māsu Inu mācītos mūzikas skolā un tad arī Konservatorijā. Viņa sapņus piepildīja Ina, kura kļuva profesionāla mūziķe — beidza Konservatorijas Klavierspēles fakultāti.
Kad mācījos trešajā klasē, Jēkabpilī atvēra mūzikas skolu. Tēvs abas ar māsu uz šo skolu mūs vadāja pats — motocikla blakusvāģī. Braucām gan ziemā, gan siltā laikā.
— Vai mātei arī ir mūziķes dotības?
— Jā, viņa ir ļoti muzikāla, ar labu dzirdi un atmiņu, visu mūžu dziedājusi dažādos koros un ansambļos. Māte arī ļoti labi zīmē.
Izlemj pati
— Kāpēc jūs ieinteresēja tieši medicīna, joma, ar kuru ģimenē nebija nekādas saistības?
— Vecāki neko neieteica, visu izlēmu pati. Patlaban pat īsti vairs nevaru pateikt, kāpēc izvēlējos tieši šo ceļu. Iestāties institūtā nemaz nebija viegli. Eksāmenus izturēju, bet sākumā mācījos tikai kā kandidāte. Pirmo sesiju nokārtoju teicami, un otrajā pusgadā mani jau ieskaitīja studentos. Jāmācās bija ļoti daudz, taču manī, protams, skanēja arī mūzika.
Sākums — korī
— Kā atkal pievērsāties mūzikai?
— Studiju laikā tūlīt sāku dziedāt korī “Rīga”, toreiz to vadīja diriģents Jānis Dūmiņš. Kora laikā četros, piecos gados es ļoti daudz iemācījos, un tas ir viens no skaistākajiem posmiem manā dzīvē.
Braucām uz ārzemēm. Bijām Bulgārijā, Čehoslovakijā, Vācijā, Gruzijā. Iespaidu un piedzīvojumu bija daudz. Solo gan toreiz nedziedāju.
Pēc diploma iegūšanas gadu nostrādāju Jēkabpils slimnīcā, piedzima dēls, un tad pārnācām uz Aizkraukli.
Viss notiek, kā jānotiek
— Ticat liktenim vai pati plānojat savu dzīvi?
— Par likteni neprātoju un arī ar reliģiju man nav nekādas saistības. Dzīvi gadiem uz priekšu neplānoju, jo viss notiek tā, kā jānotiek. Es nezinu, ko nozīmē — nolemt. Dzīve rit, un tas ir viss.
— Tomēr jūsu dziesmu repertuārā garīgās mūzikas ir daudz.
— Tomēr reliģija mani absolūti nesaista, man tai arī neatliek laika. Tomēr ļoti patīk dziedāt baznīcās, īpaši solo. Pēdējos desmit gados daru tikai to, kas man patīk.
Aijas soprāns Spānijā
— Kad pirmo reizi dziedājāt solo?
— Apmēram četrdesmit gadu vecumā. Koncertbraucienā uz Spāniju korim nebija solistes. Tad daudz strādāju, un pati biju izbrīnījusies, ka spēju būt soliste. Koncertu bija daudz, un man ieteica dziedātāju Ivonnu Jakobsoni, kura varētu ar mani strādāt un palīdzēt izkopt balsi.
Nu mana skolotāja jau divus gadus mūžībā. Mācījos arī Aizkrauklē pie Ksenijas Zelmenes.
Tagad dziedu daudz, parasti kopā ar vēl divām solistēm — Inesi Jasmani un Ilzi Gravu. Pavadījumu man pārsvarā spēlē māsa Ina.
Klausītājus nešķiro
— Kādi klausītāji jums labāk patīk?
— Es par klausītājiem nemaz nedomāju, viņi mani pirms uzstāšanās ļoti maz interesē. Koncentrējos, lai labi nodziedātu. Vienalga — zālē sēž mūzikas profesori vai vienkārši lauku cilvēki. Rūpējos, lai labi izskatītos, vienmēr domāju, lai būtu koncertam atbilstošs tērps. Tas viss maksā dārgi, tāpēc aizraušanās ar dziedāšanu ir tikai mīlestības darbs, jo materiāli man rada vienīgi zaudējumus.
— Kuru latviešu komponistu melodijas jums ir vistuvākās?
— Emīla Dārziņa un Arvīda Žilinska dziesmas. Man patīk arī vairāki itāļu klasiķi, kuru darbus dziedu oriģinālvalodā.
Septītajās debesīs
— Sarunas sākumā teicāt, ka ļoti priecājaties par sasniegumu krievu romanču festivālā. Vai tas ir tik nozīmīgs?
— Par šo festivālu, kurš veltīts dziedātājam Anatolijam Savčenko, pavisam nejauši izlasīju kādā krievu laikrakstā. Mani ieinteresēja tas, ka dalībniekiem nav vecuma ierobežojuma un festivālā var dziedāt gan profesionāļi, gan amatieri. Festivālā bija dziedātāji no 15 līdz 82 gadiem. Dalības maksa — 50 dolāru. 25 dziedātāji bija amatieri.
Solistiem bija jādzied trīs romances. Es ieguvu trešo prēmiju un jutos kā septītajās debesīs. Festivāls bija starptautisks, un dziedātāji bija no daudzām valstīm. Dziedāju krieviski, mani pavadīja pianists Jurijs Kaspers. Ļoti labs pianists!
Tagad esmu laimīga, jūtos izturējusi lielu pārbaudījumu. Šīs emocijas aizskalojušas visas manas ikdienas rūpes un dos spēku turpināt dziedāt.
***
Vārds, uzvārds: Aija Pāvila.
Dzimšanas laiks un vieta: 1950. gada 17. jūnijs, Sece.
Izglītība: augstākā, 1975. gadā absolvējusi Medicīnas institūta Pediatrijas fakultāti.
Nodarbošanās: Aizkraukles rajona slimnīcas rentgena kabineta vadītāja.
Ģimene: neprecējusies, dēls Edvards ir politologs.
Vaļasprieks: dziedāšana, klavierspēle, vēsturisku grāmatu lasīšana, interese par dziedniecību.
Horoskopa zīme: Dvīņi.
