Tik dzīvespriecīgu pensionāru kā Andri Rauzu no Zilkalnes reti izdodas satikt. Šogad, nosvinējis septiņdesmito dzimšanas dienu, viņš sācis mājas remontu. Arī vieglā automašīna nopirkta nesen, piena māja uzcelta, mājā ūdensvads un kanalizācija ierīkota. To visu Andris izrāda ar lepnumu, un, klausoties viņā, var padomāt, ka pensionāram dzīvot laukos ir viena vienīga izprieca.
No “Viesturiem”, mājām tepat netālu kalniņā, uz “Dzintariem” Rauzas pārcēlušies pirms 16 gadiem, kad īpašumam uzradās saimnieki un nācās meklēt jaunu dzīvesvietu. Kā ierasts, arī šī stāsta ievads skan: “Kad atnācām, te viss bija nolaists, sākām no nulles.”
Aka zem jumta
Andra meita, kura ir skolotāja Sunākstes skolā un arī dzīvo “Dzintaros”, palīdzējusi iegādāt jaunus logus, māja pamazām sakārtota no ārpuses, un šogad Andris kopā ar Aldi, draugu un meistaru vienā personā, veic pēdējo divu istabu remontu. Arī lielais šķūnis kalna galā un citas ēkas ap “Dzintariem” tapušas ar Alda palīdzību. Pretī kūtij — aka, virs tās uzcelta nojume, ko laukos reti gadās redzēt. Līdzās vēl viena nojume, zem kuras stāv sarkana vieglā automašīna. Saimnieks teic, ka to pirmo par piena māju sauc, jo saimniece tur pienu dzesē, un pie vienas celšanas šogad nopirktajai mašīnai arī nojume tapusi. Meitas autiņš gan garāžā stāvot, tēva opelītim tur vietas neesot.
Noder traktorista apliecība
Nepieciešamā tehnika, traktors, pļāvējs saimniecībā arī ir, un ar traktoru saimnieks tik pirms desmit gadiem iemācījies rīkoties. Vadītāja apliecību ieguvis laikos, kad katrai slaucējai un katram lauku brigādes strādniekam tā bijusi vai obligāta prasība. Kādas bijušas apmācības? Sanāca kopā, papļāpāja, iedzēra “vinčuku”. Arī eksāmenos gājis viegli, un, pat lāgā noteikumus nezinot, apliecību varēja iegūt. Tagad to var izmantot. Dēls iemācījis braukt, un nu pats var nopļaut un sagrābt sienu, vien kaimiņam jāpalūdz, lai ruļļos satin.
Padarītas par
mājdzīvniekiem
Andrim Rauzam un sievai Mirdzai iztikšanai ir divas pensijas un divas govis. Šogad neveicies ar govju apsēklošanu. Mēģināts vairākkārt, bet nauda, par katru reizi 14 latu, izmesta vējā. Arī “švunkas” vairs neesot, tāpēc drīz vien turēšot tikai vienu govi. Šobrīd viņas tur piena naudas dēļ, arī, lai kāda nodarbe būtu. “Ja neko nedarīsi, ātri vari aiziet,” saka čaklais saimnieks.
Bet ēst govīm vajag, un te jau sākas problēmas. Astoņus hektārus lielais lauks pie meža ir tik ļoti mežacūku apskādēts, ka to normāli vairs nopļaut nevarot. Bet, ja lauks paliek neapstrādāts, Eiropa naudu nemaksā.
Vēl pērn cūkas manītas ganāmies meža malā, kur gārsas labi aug. Šogad pļaujmašīnu varējis salauzt, cik lauks kļuvis bedrains.
“Dzintaru” saimnieks pats ilgus gadus bijis mednieks, un par šo laiku medībām viņš teic — tā ir slaktēšana. Uzslien barotavu, pie tās torni un tik bliež. Agrāk kolektīvās medības bija bauda. Tagad mežacūka padarīta par mājdzīvnieku. Kāpēc vasarā cūkas jāpiebaro? Svarīgi, lai viņas pieturētu tai vietai. Bet par zemniekiem neviens nedomā.
Labi, ka silts
Saimniecībā bijušas arī cūkas, bet Mirdza teic, ka žēl esot nokaut tik mīļu lopiņu. Un gaļu labu labo varot nopirkt veikalā Jēkabpilī. Kamēr vēl nebija mašīnas, tikmēr audzējuši savas. Tagad nav problēmu reizi nedēļā līdz pilsētai tikt. Arī piena produktus, tajā skaitā krējumu, biežāk nopērkot veikalā. Tā mazumiņa dēļ, kāds pašiem nepieciešams, neesot jēgas ar piena separatoru noņemties. Dārzeņi šogad labi auguši, un tos gan veikalā nepērkot, tik traki jau neesot.
Par silto decembri Andris teic — taisni laikā, jo paspēs malku sagādāt. Ja būtu sasnidzis sniegs kā pērn, mežā vairs netiktu.
