“Man ir divas dzimšanas dienas — māte stāstīja, ka esmu dzimis 13. decembrī, taču dokumentos vēlāk ierakstīts, ka 20.,” miedzot ar aci, man saka smaidīgais Jānis Tauriņš no Mazzalves, kurš nupat kuplā radu pulkā nosvinējis 95. dzimšanas dienu.
“Esmu sasniedzis 95 gadus un jūtos labi!” saka Jānis. Raugoties, kā šis staltais kungs savā dzimšanas dienas ballītē uzgriež valsi ar kādu no viešņām, grūti noticēt, ka pasē ierakstītais dzimšanas gads ir patiess. Jānis teic, ka retais viņam dod tik daudz gadu un arī pats ar prātu vēl varētu kalnus gāzt, taču, kad kaut kam ķeras klāt, tomēr saprot, ka spēka vairs nav tik daudz kā jaunībā. “Kājas tādas pašvakas, tās jāpasaudzē, taču pagaidām ar visu galā tieku pats. Vēl jau uz kādu balli pagastā aizeju, esmu sabiedrisks — visur gribu būt un redzēt, kopā ar pagasta senioriem ekskursijās visu Latviju esmu izbraukājis, esmu bijis arī Lietuvā un Igaunijā,” stāsta Jānis.
Bagāts vīrs
Jānis Tauriņš ir bagāts vīrs, taču viņa bagātība nav mērāma naudā, bet gan ilgajā mūžā, kas nodzīvots, viņa bērnos, mazbērnos un mazmazbērnos. “Mums ar sievu Regīnu bija liela mīlestība. Viņas mazo meitiņu pieņēmu kā savējo, vēlāk mums piedzima trīs meitas un dēls — kupla saime,” stāsta Jānis. Meitas Zelma un Hilda dzīvo turpat Mazzalvē. Smaida dzīvo netālu no Baldones, Anita — Jaunpilī, Jānis — Tukumā. Starp citu, Jāņi šajā ģimenē ir jau trešajā paaudzē — Jānim Tauriņam ir dēls un mazdēls Jānis. Jubilāram ir 12 mazbērni un 14 mazmazbērni. Taču, ja ņem vērā, ka viņa vecākajai meitai Zelmai jau pašai ir mazmazbērni, tad Tauriņa kungs piedzīvojis dzimtas pēcnācējus jau ceturtajā paaudzē.
Karodziņi goda vietā
Jānis piedzīvojis trīs Latvijas pastāvēšanas periodus — dzimis pirmajā neatkarīgajā Latvijā, visu darba mūžu aizvadījis un pensijā devies padomju laikā, savas vecumdienas vada atjaunotajā neatkarīgajā valstī. “Vispār esmu dzimis Lietuvā, manas mātes tautība ir lietuviete. Taču tajā laikā, kad es piedzimu, laikam Lietuvā ar darbu bija tā švakāk, tāpēc viņa nāca uz Latviju darbā un es līdzi,” atceras Jānis, taču par savu dzimteni uzskata Latviju, jo te audzis, skolā gājis, dzīvojis un strādājis. Arī pasē rakstīts, ka viņa tautība ir latvietis un pilsonība — Latvijas. To nokārtojis, kad mainījušās iekārtas, pases un likumi. Ar lepnumu viņš rāda pie žaketes atloka piesprausto Latvijas karoga lentīti un saka — esmu te uzaudzis, kalpojis Latvijai un cīnījies par tās brīvību. Arī meitas apliecina, ka tēvs ir īstens Latvijas patriots. “Man mājās ir arī Igaunijas un Lietuvas karodziņi, jo visām trijām Baltijas valstīm liktenis bija vienāds, un es cienu šīs valstis,” saka Jānis.
Atzīst Ulmaņa valdīšanu
Ar mācīšanos gan visādi gājis. “Laikam man bērnībā bija grūta galva, jo Mazzalves skolā beidzu tikai piecas klases, taču biju jau krietnā pusaudža vecumā. Vēlāk Jaungulbenes lauksaimniecības skolā izmācījos par traktoristu, nedaudz pastrādāju, bet sākās karš,” atceras mazzalvietis.
1943. gada augustā 20 gadus veco puisi iesauca vācu leģionā, tāpēc Jānim nozīmīga ir arī 16. martā leģionāru piemiņas diena. Šajā dienā viņš bijis biežs viesis Lestenē — pie cīņu biedriem, kas tur atdusas. 1944. gadā krita gūstā un nokļuva lāģerī Krievijā. Izgājis cauri filtrācijas nometnei, it kā ticis uz brīvām kājām, bet paņemts darbā ugunsdzēsēju brigādē. “Kaut ko jau maksāja, bet alga nebija nekāda lielā, iztikšana tāda paknapa. Biju tā novājējis, ka papūta vējš, jau šūpojos un kājas aiz smilgas ķērās. Esmu daudz ko pārcietis,” stāsta Jānis. Mājās atgriezties izdevās 1947. gada janvārī — tepat Mazzalvē, kur viss mūžs arī aizvadīts. “Pludināju kokus pa upi, strādāju ceļu daļā — sākumā vairāk tādus gadījuma darbus. Tad MTS — mašīnu un traktoru stacijā, vēlāk līdz pensijai — kolhozā par traktoristu. Turpināju arī mācīties, vajadzēja celt kvalifikāciju un apgūt jaunu tehniku, kas toreiz ienāca kolhozā. Te arī satiku sievu Regīnu, ar kuru veidoju ģimeni,” atminas jubilārs. Aizejot pensijā, kādu brīdi dzīvojis pie meitas Hildas un palīdzējis viņai saimiecībā. Tagad Jānis dzīvo viens, un nu Hilda pieskata tēvu un palīdz viņam mājas solī.
Vaicāts, kurš laiks vislabāk palicis atmiņā, Jānis saka, ka atzīst Kārļa Ulmaņa valdīšanas laiku, kad Latvija piedzīvoja savu uzplaukumu un valdīja kārtība. “Tagad tur tie liekēži tikai kuļ tukšus salmus un nekā lietas labā negrib darīt. Bet ko darīt, kā ir, tā jādzīvo,” par pašreizējo valdību saka Jānis. Bet vaicāts par ilgās dzīvošanas, jo ir praktiski savas valsts vienaudzis, recepti, Jānis nosmej — nepīpēju, ar alkoholu nekrāmējos, cik tur, augšā, būs lemts, tik dzīvos! ◆
