1. turpinājums. Sākums 29. augustā. Koki mājas jumtā Apbrīnas vērts ir arī nākamajā dienā redzētais visdārgākais un arī visneparastākais arhitekta F. Hundertvasera dzīvojamo māju rajons.
(1. turpinājums. Sākums 29. augustā.)
Koki mājas jumtā
Apbrīnas vērts ir arī nākamajā dienā redzētais visdārgākais un arī visneparastākais arhitekta F. Hundertvasera dzīvojamo māju rajons. Tās ir koši izkrāsotas celtnes ar mirdzošiem kupoliem, dažāda lieluma neregulāriem logiem un kokiem uz jumta un terasēm. Tie izauguši cauri visām sienām. Mākslinieks aicina nepalikt noteikumu žņaugos, bet pieņemt to, kas nav regulārs.
Gids Māris mums stāsta, ka tāda vienistabas dzīvokļa īre būtu apmēram 1650 latu mēnesī, un atkritumus, kas bioloģiski sadalās, jānes uz jumta, kur aug koki. Sajūsminādamies par šo interesanto būvi, fotografējamies pat eksotiskajā tualetes telpā. Gadās arī kuriozs — pēkšņi gidu Māri no augšstāva loga aplej ar ūdeni, tā teikt, “atsvaidzinošā rīta duša”!
Ķeizaru vasaras rezidence
Ar to mūsu eksotiskie iespaidi nebeidzas, jo dodamies uz valdnieku vasaras rezidenci Šēnbrunnas pili. No pils joprojām staro Vīnes ķeizariskais spožums. Apbrīnojam skaisti ziedošo divus kvadrātkilometrus lielo franču stilā veidoto parku Vīnes upītes krastā. Šis pils komplekss ierakstīts UNESCO pasaules kultūras pieminekļu sarakstā.
Tā kā Vīnē pavadījām divas dienas, varējām vērot arī naksnīgo Vīni. Ielās dzīvība kūsāt kūsā līdz pulksten 22, vēlāk slēdz visus veikalus, bārus, krodziņus. Šis klusums un miers ielās atgādina, ka mēs neesam Latvijā. Vakarā vēl paspējām pabūt arī lielfirmas Rozenbergera pašapkalpošanās restorānā, kas atgādina “Lido” kompleksu Rīgā.
Portrets koristiem
Pārbrauciena laikā uz festivāla norises vietu Grācu skatam atkal paveras kalni un lejas. Ielejā var vērot arī antīkā mazbānīša sliedes, pa tām pārvadā tūristus, kā arī apkārtnes mežos zāģētos kokus.
Grāca — Štīrijas federālās zemes galvaspilsēta. Ļoti skaista pilsēta, kurā pārsvarā ir triju un četru stāvu privātās mājas, lai pilsēta nebūtu noēnota.
Uzreiz pēc iekārtošanās Bišofa semināra dienesta viesnīcā devāmies uz pirmo koncertu veco ļaužu pansionātā. Pēc koncerta daži dziedātāji saņēma patīkamu pārsteigumu — savu portretu, ko bija uzzīmējusi kāda 92 gadus veca pansionāta māksliniece.
260 mīlestības pakāpienu
Brīvajā laikā bija mēģinājumi un ekskursijas pa Grācu. Ar sajūsmu kāpām Grācas pilskalnā jeb Mīlestības kalnā, veicot 260 pakāpienu. Katru gadu Grācā notiekot sacensības, lai noskaidrotu, kurš ir “īsts vīrietis”, jo sena teika vēstot, ka īsts vīrietis esot tas, kurš varot uznest sievieti šajā kalnā un vēl spējot viņu noskūpstīt…
Latviešiem jādzied pirmajiem
Vakarā uz koncertzāli devāmies tikai kā klausītāji. Dziedāja augsta profesionālā līmeņa kori no dažādām valstīm — Austrijas, Bulgārijas, Bosnijas—Hercegovinas, divi kori no Itālijas, divi no Ķīnas un Latvijas.
Ļoti saspringts dienas režīms bija otrajā festivāla dienā — 27. jūlijā. Bija paredzēti vairāki koncerti parkos, kopmēģinājumi un vakarā dziedāšana koncertzālē, kur bija jākāpj uz skatuves pirmajiem.
Pār vaigiem rit sajūsmas asaras
Grāca ir neliela, bet ļoti skaista, sakopta pilsēta. Dziedot tās skvēros, jutāmies ļoti īpaši. Mūs sajūsmināja lielais daudzums klausītāju, smaidi, aplausi un ovācijas, kad pieprasīja arvien jaunas papildus dziesmas. Daudzām dziedātājām pār vaigiem ritēja sajūsmas asaras.
Aplausi skanēja vēl ilgi pēc koncerta, un tad gids stāstīja par Latviju, mūsu karogu, kas līdzīgs Austrijas karogam, par kori. Daudzi nāca klāt un gribēja uzzināt, kad un kur mēs vēl dziedāsim. Kāda veca kundze gāja līdzi un teica, ka grib aptaustīt mūsu tautastērpus.
Te varējām pārliecināties par šī festivāla devīzes patiesumu, ka “mūzika ir tilts starp dažādām valstīm, tā iet no dvēseles uz dvēseli, no sirds uz sirdi”. Vakarā mūs aizkustināja gan tiroliešu tautas mūzika, gan bulgāru un Ķīnas sieviešu koru dziedājums, arī Sarajevas jauktā kora izpildītie korāļi.
Baznīcas vīns un goda raksti
Festivāla noslēguma dienā kori dziedāja dažādās Grācas baznīcās. Mēs dziedājām Svētās Mises laikā Mariatrostas katoļu bazilikā. Mazā baznīciņa kalna galā bija pilna ar ticīgajiem. Austrijā 84% ticīgo ir katoļi, un austrieši baznīcu apmeklē regulāri. Baznīcas prāvests pateicībā uzdāvināja mums vīnu un vēlējās kopā nofotografēties.
Festivāls bija beidzies, saņēmām goda rakstu, pateicības dāvanas un uzaicinājumu piedalīties festivālā arī nākamgad. Atvadījāmies arī no mūsu koordinatores Kristīnes, ar kuru mums festivāla laikā bija radies ļoti labs kontakts. Kristīne ir mūziķe, un viņa trio sastāvā festivāla atklāšanas ceremonijā dziedāja tiroliešu tautasdziesmu “Jodlerus”. Kristīne ar sajūsmu klausījās mūsu diriģentes Guntas Jančenko stāstījumu par Dziesmu svētkiem Latvijā un solīja braukt ciemos. Kristīnei no kora repertuāra bija iepatikusies dziesma “Apliecinājums”, ko mēs atvadām viņai nodziedājām.
(Turpmāk vēl)
