Aija ar meitu Inesi, 3. klases skolnieci, dzīvoja divatā. Viņu ikdienu krāsaināku darīja zaļš papagailis, kurš bija jau cienījamā vecumā.
Inese bija ļoti jūtīga, tāpēc māte, cik vien spēja, centās pasargāt meitu no negatīvām emocijām — kontrolēja, ko meita lasa, kādas filmas skatās, ar kādiem bērniem draudzējas.
Arī todien, kad māte konstatēja, ka pēkšņi nobeidzies zaļais papagailis, viņa nolēma meitai neko neteikt un nedzīvā putna vietā iegādāties citu.
Viss notika, kā cerēts, un Aijai izdevās nopirkt tieši tādu pašu papagaili. Viņa beidza agrāk darbu, lai nemanāmi veiktu apmaiņu, jo meitai tieši todien bija sporta treniņš.
Aija bija izbrīnīta, ka meita jau mājās un viesistabā čalo ar draudzenēm un vecmāmiņu, kura pie viņām ciemojās otro nedēļu. Ielaidusi jauno iemītnieku būrī, Aija devās uz viesistabu.
Inese, paziņojusi, ka treniņš nenotika skolotāja slimības dēļ, tūliņ ņēmās klāstīt jaunumus: “Mamm, tu zini, notikusi nelaime, nomiris mūsu papagailis!”. “Nē, meitiņ, viņš ir dzīvs,” teica Aija un vedināja Inesi pie būrīša. Meita nesapratnē skatījās te uz māti, te uz būri un izbrīnīta jautāja: “Bet kas tad bija tas, ko mēs ar vecmāmiņu tikko apglabājām zem lodžijas?”. Aijai nebija, ko atbildēt.
