Aizkraukles pilsētas kultūras namā pulcējās Zemgales plānošanas reģiona (ZPR) pašvaldību, to iestāžu pārstāvji, lai uzzinātu par ZPR deinstitucionalizācijas (DI) projekta “Atver sirdi Zemgalei” norisi, apzinātu problēmas, izaicinājumus. Viedokļus pauda dažādu saistīto jomu eksperti — Labklājības ministrijas, Latvijas Samariešu apvienības, sociālo dienestu u. c. pārstāvji.
Biežāk upuri, ne vardarbīgie
“Projekta galvenā ideja — lai pēc iespējas vairāk bērnu un cilvēku ar invaliditāti varētu dzīvot mājās vai ģimeniskā vidē. DI nozīmē pāreju no pakalpojumiem institūcijā uz sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem — no pasīvās cilvēka aprūpes uz aktīvu atbalstu. Institūcijā galveno uzmanību pievērš cilvēka nespējai, kā dēļ viņš ir jāaprūpē, bet sabiedrībā balstītie pakalpojumi koncentrējas uz cilvēka spējām un sniedz cilvēkam atbalstu,” atklājot informatīvo semināru, atgādināja Dace Strautkalne, ZPR projekta “Atver sirdi Zemgalei” vadītāja. “Jautājums — kāpēc tieši tagad tas ir svarīgi? Ir vairāki iemesli. Pirmkārt, ne tikai Latvijā, arī citās valstīs ik gadu pieaug cilvēku ar īpašām vajadzībām skaits. Otrs būtisks iemesls ir tas, ka sabiedrība noveco. Un vēl — šis ir laiks, kad mainās vērtību sistēma — ir lielāka izpratne par to, ka cilvēkiem ar garīga rakstura vai funkcionāliem traucējumiem ir tādas pašas tiesības dzīvei ārpus dažādām institūcijām, nebūt izolētiem, bet līdzvērtīgi piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Un šis Eiropas Savienības finanšu plānošanas periods ir vilciens, kurā mums jāiekāpj.”
Zemgales reģionā saskaņā ar DI plānu sabiedrībā atgriezīsies 84 cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem. Tas satrauc lielu sabiedrības daļu — vai cilvēki, kuriem ir garīgās slimības, vispār drīkst atrasties ārpus institūcijas? Ir izveidojies priekšstats, ka cilvēki ar garīga rakstura slimībām noteikti ir agresīvi. Inga Zārde, seminārā pieaicinātā psihiatre, atklāj, ka visbiežāk šie cilvēki paši ir upuri, nevis vardarbīgie. “Latvijā ir 84 tūkstoši cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem, 5 tūkstoši dzīvo institūcijās, un no tiem 700 DI rezultātā varētu sākt iespējami patstāvīgu dzīvi — šis skaits ir niecīgs,” uzskata psihiatre. “Tāpat ik gadu no institūcijām projām dodas ap 70 — 80 cilvēku.”
Daudz laika aizņems izvērtēšana
Viena no pamatlietām, uz kā balstīta DI plāna izstrāde, ir cilvēku izvērtēšana. Labklājības ministrijas pārstāvji pastāstīja, ka vērtēšanas metodika ir aizgūta no ASV: “Ja vērtēšanas kritēriju aizpildīs ne tikai formāli, bet patiesi ar vēlmi izprast, iedziļināties, tad ir iegūstams daudz un pamatīgas informācijas par konkrētā cilvēka spējām, prasmēm, pieredzi, problēmām utt. Izvērtēšanā piedalīsies ne tikai klients, bet arī viena viņa atbalsta persona. Viena cilvēka izvērtēšana aizņemtu divas līdz četras stundas. Visvairāk laika aizņems to bērnu un pieaugušo izvērtēšana, kuri nedzīvo institūcijās. Izvērtēšana veidotu kopējo ainu, kas savukārt palīdzētu tālāk veidot rīcības plānu.” Vērtēšanu, ievērojot EK noteiktās DI vadlīnijas, veiks sociālie darbinieki, kurus īpaši šim nolūkam apmācīs.
Teorijas sadursme ar realitāti
Informatīvā semināra dalībnieki norādīja uz vairākām problēmām, kas varētu rasties, teorijai saskaroties ar realitāti, neparedzētām problēmām. Piemēram, DI plāns paredz pašvaldībās, kurās nepieciešams, izveidot grupu dzīvokļus. Dobeles pašvaldības pārstāvji norādīja uz problēmu, ar ko saskārušies: grupu dzīvokļi ir jau vairākus gadus, bet cilvēks atsakās tajā dzīvot. Kā rīkoties šādā situācijā? “Ievērojot cilvēktiesības, nevienu ar varu nevar piespiest. Var motivēt. Ir jāņem vērā cilvēku vēlmes — kur un ar ko viņi būtu gatavi dzīvot, kas būtu tas, ko viņi vēlētos,” atzina eksperti. Psihiatre Inga Zārde uzsvēra: “Nav vienas burvju receptes, kā pārliecināt, galvenais ir saprast un ievērot, ko klients grib un ko spēj.”
Deinstitucionalizācijas procesā viena no iecerēm ir rast maksimāli ģimenisku vidi, apstākļus ikvienam bērnunamā dzīvojošam bērnam. Tomēr par to, ka nebūs vienkārši īstenot DI izvirzītās ieceres, pārliecināta Kokneses novada Iršu pagasta ģimenes krīzes centra “Dzeguzīte” direktore Lāsma Ruža-Riekstiņa. “DI ideja teorētiski ir laba. Taču — jo dziļāk mežā, jo vairāk koku. Tie cilvēki, kuriem ikdienā nav saskarsmes ar bērnunamu, krīzes centru specifiku utt., nezina un dažkārt pat nespēj iedomāties reālo situāciju, problēmas. Realitāte ir ļoti smaga. Kad, veicot izvērtēšanu, to apjautīs un sapratīs, nezinu, kā tālāk teorija ar realitāti spēs korelēt. Piemēram, pagājušajā gadā Kokneses novadā nebija nevienas audžuģimenes. Vai pēkšņi būs audžuģimenes, kas, neraugoties uz bērnu uzvedības traucējumiem, gribēs un spēs viņus pieņemt? Ļoti daudziem bērniem ir tik traumatiska līdzšinējā pieredze, ka ar to ir ļoti grūti tikt galā. Mēs būsim atvērti, atsaucīgi un aktīvi sadarbosimies, lai īstenotu DI plāna idejas. Man patīk skaidrība — ātrāk izdarām, ātrāk saprotam reālo situāciju un varam pieņemt lēmumus, rīkoties. Visā šajā procesā visvairāk mulsina izvērtēšana. Uzskatu, ka “Dzeguzītē” strādā ļoti labi speciālisti, gan psihologs, gan sociālais darbinieks, kurš arī izstrādā individuālo izvērtēšanu katram bērnam. Vai sveši cilvēki dažu stundu laikā spēs labāk novērtēt kā iestādes darbinieki?” ◆
