Pēterdienā Priekuļu valsts tehnikumā bija izlaidums, un arī Viesturs Dzenis, kura tēva Jāņa mājas “Lejas Silmači” ir Klintaines pagastā, saņems lauku mehanizatora diplomu. Zināšanas noderēs, veidojot gaļas liellopu ganāmpulku.
Kamēr dēls mācījās Priekuļos, ar darbiem saimniecībā tēvs tika galā viens vai pieaicināja kādu palīgu. Kad ierodos ciemos, viņš nesen atgriezies no Pļaviņām. Pastāvīgajiem pircējiem bija aizvedis pienu. Piensaimniecība ar astoņām govīm ir Dzeņu galvenā nodarbošanās. “Nekā diža, turu saimniecību, lai dēlam būtu pamats, uz kā celt savu,” saka Jānis. Pārējais sev — trīs bišu stropi, pāris cūku, vistas. Dzīvo te kā Dieva ausī. Tik sēņotāji šad tad iemaldās. Pļaviņas nav tālu, un Jaungadā salūtu redzot pat labāk kā paši pļaviņieši. Tik jāpakāpjas kalniņā.
Jaunie vēlas būt
mazāk “piesieti”
Zemes nav daudz, savu 30 hektāru un aptuveni tikpat var nomāt no kaimiņiem. Pusotrā hektārā stāda kartupeļus, pārējais — pļavas un mežs. Tāpēc tēvs spriež, ka dēlam būtu izdevīgi strādāt algotu darbu, no saimniecības būtu papildu ienākumi. Slaukšana jaunajai paaudzei mazāk interesē, tās vietā plānots audzēt gaļas liellopus. Tad mazāk “piesiets” saimniecībai. Lai ieceri realizētu, jau tagad daļu govju lecina ar gaļas buļļiem.
Jānis studējis no lauku lietām attālākas zinātnes, dēlu mudinājis iegūt zināšanas tehniskajās lietās. Viņš neesot pretojies, mācībām Priekuļos piekritis labprāt. Diploms ļaus piedalīties projektos jaunajiem zemniekiem saimniecības attīstībai. Va-
jadzību rodas arvien vairāk. Nauda noderētu jaudīgākai siena presei, liellopiem paredzēto nojumju celšanai. Studēšanu neklātienē dēls pagaidām noraidot. Tēvs gan mēģināšot pierunāt.
Bet pagaidām, lai sakārtotu mežu, rakstīts pieteikums 5 hektārus lielās jaunaudzes sakopšanai un iegādāts krūmgriezis. Cerot, ka pašu ieguldīto naudu Eiropa atdos. Tam vēl nepieciešams mežziņa novērtējums.
Nelieli ienākumi saimniecībai ir no tiešās piena tirdzniecības. Lai to darītu, saņemtas atļaujas, veiktas analīzes, bet izslauktais lielākoties nonāk “Lazdonas piensaimniekā”. Ziemā gan piena maz, pietiek tik, lai saglabātu pircējus Pļaviņās.
Ugunskurs kartupeļu laukā
Jūnija beigas šogad bija karstas, un “Lejas Silmaču” ganāmpulks patvērumu no saules un kukaiņiem meklēja dīķī un koku ēnā. Brūnaļas kā bifeļi Āfrikā līdz vēderam iebridušas ūdenī. Dunduriem, odiem un citiem asinssūcējiem labvēlīgu vietu apkārtnē daudz, bet līdz šim par pārlieku lieliem uzbrukumiem saimnieks nesūdzas. Naktīs lopus sadzen kūtī. Tā arī drošāk. Žogs nenosargās, kaimiņam vienā naktī četras govis aizvestas, un tas liek uzmanīties.
Atbaida ar skārdenēm
Jāuzmanās arī no četrkājainajiem ‘‘draugiem’’, kuri met aci uz kartupeļu lauku. Lai nebūtu tā kā vienu otru gadu, kad pusi iestādītā noēda mežacūkas, līdz ražas novākšanai ik nakti kartupeļu lauka vidū dedzina ugunskuru. Dūmi no siena ķīpām liek cūkām mest loku laukam. Kur lauks tuvu mežam, zemē sarakti mieti, novilktas drātis, sakārtas skārdenes un lupatas. Pagaidām “strādājot” arī šis ierocis. Bet citās reizēs manītas tepat pie pagalma, otrpus ozolam zīles ēdam. Šai pusē suns un viņa būda, bet mežazvēri ar viņu apraduši un kļūst arvien uzmācīgāki.
***
Vasara pašā plaukumā, un “Lejas Silmačos” vēl gaidāma lielā siena talka. Tā prasa daudz spēka, siena ķīpas jāsaceļ kūtsaugšā. Jānis Dzenis teic, ka līdz savai pensijai piensaimniecību vēl nelikvidēs. Kā būs pēc tam, lai lemj jaunais saimnieks.
