Koknesiete Maija Grunda atzīst, ka viņas sirds pieder bērniem un skolai, kurā viņa nostrādājusi 30 gadu. Darbs aizņem daudz laika, bet dzīves skrējienā pieticis laika arī citām nozīmīgām lietām.
Koknesiete Maija Grunda atzīst, ka viņas sirds pieder bērniem un skolai, kurā viņa nostrādājusi 30 gadu. Darbs aizņem daudz laika, bet dzīves skrējienā pieticis laika arī citām nozīmīgām lietām. Direktore atzīst — ja būtu izvēle, dzīvē daudz ko darītu citādāk.
Dzīvē viss noder
— Kāpēc izvēlējāties skolotājas profesiju?
— Mācījos Kokneses vidusskolā. Ilmārs Gaišs man bija vēstures skolotājs, viņa sieva Rita — klases audzinātāja. Abu ietekme bija noteicošā profesijas izvēlē. Pirmajos darba gados skolā vienmēr atcerējos, kā stundas vadīja Gaiši, un centos to pārņemt.
— Kokneses speciālā internātskola ir jūsu pirmā un vienīgā darbavieta?
— Nē, pēc vidusskolas beigšanas strādāju Kokneses mežrūpniecības saimniecības dēlīšu cehā. Tas bija 1964. gads, laiks, kad Koknesē trūka darbavietu. Apprecējos, piedzima meita Aelita. Pēc tam strādāju par sekretāri. Viss, ko dzīvē esi darījis, vēlāk noder. Čehoslovakijas notikumu laikā vīru uz dažiem mēnešiem iesauca virsdienestā, un tad es izlēmu, ka man jāmācās. Gribēju mēģināt spēkus pedagoģijā. Augstskolā iestājos neklātienē. Pēc trešā kursa Bormaņos sāku strādāt par internāta audzinātāju. Kad internātskolā mainījās vadība, ilgi šaubījos, vai pieņemt piedāvājumu kļūt par direktori. Nodomāju — bet kurš cits, ja ne es?
Bērnam jābūt vissvarīgākajam
— Nebija grūti savienot ģimeni un mācības?
— Liels atbalsts man bija vīrs. Meitai patika, ka mamma mācās. Grāmatās ar zīmuli pasvītroju, kas jāatceras. Mazā iemācījās lasīt, skatos, savās grāmatās ar zīmuli dažas frāzes pasvītrojusi. Arī meita vēlāk beidza augstskolu, viņa ir psiholoģe.
— Vai jūs nekad neizjutāt, ka atliek maz laika bērniem?
— Saviem bērniem mazliet esmu nodarījusi pāri, viņiem bija vajadzīgs atbalsts un palīdzība, bet man tam bieži nebija laika. Tagad to nožēloju. Bērns ļoti jāsaudzē, viņu nedrīkst pārņemt sajūta, ka ir atstumts. Nepietiek, ka bērns ir tikai sirdī, viņam jāsajūt, ka vecākiem ir vissvarīgākais. Jāvelta laiks arī vīram, bet esmu šo to nokavējusi. Ja būtu iespēja, noteikti daudz ko mainītu.
— Saviem bērniem spējāt būt draudzene, kurai var uzticēties?
— Tā nevaru apgalvot. Vienmēr esmu pieņēmusi gan bērnu laulātā drauga izvēli, gan pārējo. Bērnu izvēle nav apspriežama. Dievs mani aplaimojis ar brīnišķīgiem mazbērniem, jauku vedeklu un znotu.
— Apgalvo, ka vecmāmiņām mazbērni ir mīļāki nekā bērni. Vai arī jūs to izjūtat?
— Tā ir dzīves pieredze, kas liek uz mazbērniem raudzīties savādāk. Mēs bieži rīkojam “pieņemšanas pie vecmāmiņas”, kad visi sabrauc ciemos. Izprotu viņu problēmas, ģērbšanās stilu, un man viss ir pieņemams. Šo gudrību mācījos no savas vīramātes. Viņa mācēja šūt, darināja tērpus arī mazbērniem, bet tā, kā gribēja viņi, nevis es.
Kapteinis emigrē uz Vāciju
— Pati augāt kuplā ģimenē?
— Man bija vecākā māsa un brālis. Ģimenē esmu jaunākā. Māsa jau mirusi, bet brālis 1987. gadā emigrēja uz Vāciju. Viņš beidza Rīgas jūrskolu, arī augstskolu toreizējā Ļeņingradā, ir kuģa kapteinis. Apprecēja lietuvieti, kuras tēvs arī bija kapteinis. Vācijā dzīvoja radi, tāpēc viņi vēlējās pārcelties uz dzīvi šajā valstī. Viņam gan nācās kārtot daudz formalitāšu, arī mātei vajadzēja rakstiski piekrist. Brālim tolaik nācās daudz pārdzīvot, viņu pat mēģināja no ģimenes nošķirt, lai atsakās un ļauj sievai vienai braukt.
— Jūs esat tikušies?
— Vasarā viņš brauc uz Klaipēdu pie sievas radiem un vienmēr apciemo arī mūs, noliek ziedus uz mātes kapa. 1988. gadā abi ar vīru pirmoreiz aizbraucām uz Vāciju, nākamajā gadā arī znots brauca kopā ar mums. Viens no vaļaspriekiem man ir draudzība ar dažādiem cilvēkiem. Vācijas braucienus izmantoju, lai iepazītos. Kontakti palīdz, lai piesaistītu palīdzību skolai. Braucieni uz ārzemēm mainīja manus uzskatus, izpratni par demokrātiju. Biju arī Austrijā. Reiz ciemojos pie brāļa Ķelnē, tad ar brāļa bērniem ceļoju uz Austriju ar kravas auto, kas pārvadā vieglās automašīnas.
— Kas jums Vācijā šķita interesants?
— Divus gadus ar brāli nebiju tikusies. Viņš rakstīja, ka kopā ar meitu ceļ māju. Likās interesanti, kā to var tik īsā laikā izdarīt. Visu mūžu esmu nostrādājusi, bet māju tā arī neesmu nopelnījusi. Mēs ar vīru no dzīvokļa tikai nesen pārcēlāmies uz Līvānu tipa māju.
Brāļa ģimene mājā iegulda visus iekrājumus. Māja ir liela, pirmajā stāvā dzīvo meita, otrajā — abi pensionāri. Vācijā gadu viņi bija dzīvojuši patvertnē vienā istabā.
— Jūsu brālim ir tikai viena meita?
— Viņam vēl ir arī trīs dēli, visi apprecējuši lietuvietes. Man ir jauka brāļasieva Neļa, īsts sirdscilvēks. Tolaik, kad viņi brauca dzīvot uz Vāciju, bērni jau bija lieli. Meita gan precējusies ar vācieti, kurš runā krieviski, viņa ģimene pēc kara izceļojusi no kāda Krievijas apgabala.
Lielajai Maijai liela galva
— Dzimusi un augusi Koknesē. Vai jums šī vieta daudz nozīmē?
— Koknesē ļaudis, tāpat kā visur, ir dažādi, bet te ir daudz brīnišķīgu cilvēku. Es lepojos, ka esmu koknesiete.
— Kādas ir jūsu spilgtākās bērnības atmiņas?
— Pēckara gadi bija ļoti smags laiks. Nabadzība, rindas pēc maizes pie Kokneses centra veikala, nebija cukura — to visu labi atceros.
— Skolas gados vienmēr bijāt paklausīgs un “pareizs” bērns?
— Nē, nekad tāda neesmu bijusi. To teiktu arī mani skolotāji. Vienmēr esmu bijusi aktīva un nepaklausīga. Pamatskolā esmu gājusi uz saimniecības ābeļdārzu ābolus čiept, darījusi blēņas. Vidusskolā bijām divas Maijas. Raņķu Maija bija augumā mazāka. Skolotāji teica — lielajai Maijai liela galva. Apprecējos vidusskolas pēdējā klasē, pateicoties klases audzinātājai, skolu beidzu neklātienē.
— Varbūt bijāt teicamniece?
— Visiem šķita, ka es visu varu, bet bija lietas, kurās man vajadzēja palīdzību. Sestajā klasē sāku mācīties fiziku, un šajā priekšmetā neko nesapratu. Pamatskolā kaut kā tiku galā, bet vidusskolā pret fiziku izveidojās nepatika. 10. klasē fizikā saņēmu vienu divnieku pēc otra, pašai bija kauns no klasesbiedriem. Fizikas stundu laikā gāju pastaigāties gar Krievkalnu, uz parku un mājās. Tagad saprotu, ka tas bija izmisums.
Iepazīstas sniega kaujā
— Kā iepazināties ar vīru?
— Viņš par mani ir piecus gadus vecāks. Pēc dienesta strādāja Kokneses mežrūpniecības saimniecībā, dzīvoja kopmītnēs pie dzelzceļa. Tām garām gāju mājās, viņš mani bija pamanījis. Reiz pēc kino stāvējām pie dzelzceļa un gaidījām vilcienu. Tur notika sniega kaujas, biju kopā ar draudzeni Helēnu Deini, un tad ar nākamo vīru arī iepazināmies.
— Vai uzskatāt, ka jaunībā pietiek prāta veidot noturīgu ģimeni?
— Vīrs bija vecāks un gudrāks, viņa atbalstu vienmēr esmu jutusi. Viņš ļoti gaidīja mazuli, nebija tā, ka man būtu divi bērni mājās, kā reizēm gadās, ja abi apprecas jauni.
— Ģimenē izšķirošais vārds kā vecākajam vienmēr pieder vīram?
— Arī vīrs pēc horoskopa ir Auns, dzimis ar mani vienā datumā — 4. aprīlī. Man šķiet, ka neesmu īsts Auns, bet vīram gan piemīt visas šajā zīmē dzimušajiem raksturīgās īpašības. Viņam “radziņi” ir stiprāki nekā manējie. Vajag taktiku un diplomātiju, tad “ragos” nedzīvo.
Skolā rīko nikotīna bēres
— Kādi savdabīgi brīži skolā bijuši?
— Pirms vairākiem gadiem rīkojām nikotīna bēres. Dažiem patīk uzpīpēt, bet es pīpmaņiem cigaretes atsavināju. Gada laikā biju sakrājusi krietnu maisiņu, arī šķiltavas. Nedošu taču atpakaļ, jo tāpat nopīpēs. No mana kabineta pavadījām nikotīnu pēdējā ceļā uz ugunskura vietu un sadedzinājām. Bērni bija ļoti nopietni.
— Vai darbs jums sagādā prieku un gandarījumu?
— Strādāt mūsu skolā nav viegli. Ir daudz smagu brīžu, bet ne mazāk skaistu. Reizēm domāju, vai tiešām man pasaule jālāpa? Jau trīsdesmit gadu šī skola ir manējā, 12 gadu te esmu direktore. Viss soli pa solim iekārtots, akmensdārzs izveidots, zied absolventu stādītās rozes, par katru klasi ir skaistas atmiņas. Vai spēšu to visu pamest?
Direktorei miedz ar aci
— Vai ir kāda bērnu kategorija, kas jums tuvāka?
— Mums ir arī tādi bērni, kā mēs sakām — kur noliksi, tur atradīsi. Interesantāk ir ar tiem, kuri nāk, iebilst un oponē. Patīk “koķetie” — eju pa skolu, bet viņš man piemiedz ar aci. Katrā bērnā jāprot saskatīt labo, jo tas viņos patiešām ir. Katrā bērnā ir kas jauks, lai cik liels nerātnis viņš būtu. Ar vecāko klašu audzēkņiem grūtāk, “pārauguši” skolas solu. Vienu vakaru ar vidējo klašu bērniem rotaļājamies. Spēlējam “Pirtiņa deg”, “Pēdējais pāris šķiras”. Desmitās un vienpadsmitās klases zēni piebiedrojas un skrien ar pārējiem kopā. Nākamajā dienā skolas gaitenī puiši smaida pretī — tas ir mirklis, kas tuvina paaudzes.
— Kuras īpašības cilvēkos tomēr nevarat pieņemt?
— Uztraucos, ja cilvēks aplīp ar sīku nelietību. Dažreiz arī pašai iznāk lavierēt starp vārdiem un darbiem.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Maija Grunda.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1944. gada 4. aprīlis, Koknese.
IZGLĪTĪBA: augstākā, beigusi Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti.
NODARBOŠANĀS: Kokneses speciālās internātskolas—attīstības centra direktore.
ĢIMENE: vīrs Vladimirs, meita Aelita (39), dēls Valdis (35), seši mazbērni.
HOROSKOPA ZĪME: Auns.
