Šonedēļ jubilāra godā ir Ainārs Krastiņš no Aizkraukles. Gaviļnieks ir daudzpusīgs, enerģisks un erudīts vīrietis. Viena no viņa daudzajām kaislībām ir kāršu spēle — zolīte. Kopš viņš uzņēmies organizēt zolītes turnīrus Aizkrauklē, tie iepriecina ar zolmeistariem no visas Latvijas. Aizkraukles turnīrus nu iecienījušas arī sabiedrībā zināmas personas, kuru nākotnē būs vēl vairāk.
Atvērts izaicinājumiem
Jubilāra dzimtā puse ir Līvāni, mācījies Kokneses vidusskolā, tad ģimene pārcēlās uz Skaistkalni, kur Ainārs absolvēja skolu. Jelgavas Tehniskajā licejā Ainārs apguva galdnieka profesiju, galdniecībā gan nostrādāja vien pāris gadu. “Mani aizrauj viss jaunais, esmu mainījis un izmēģinājis dažādas specializācijas. Šobrīd esmu tirdzniecības vadītājs konditorejā “Melānija”. Man ļoti patīk savs darbs. Katra diena ir dinamiska un bieži negaidītiem pārsteigumiem un jauniem izaicinājumiem pilna. Varbūt nākotnē radīsies vēl kāds vilinošs izaicinājums citā virzienā, bet šobrīd mani viss apmierina,” stāsta Ainārs.
Savulaik “treknajos gados” Aināram bija neliels celtniecības uzņēmums. Kad valstī sākās krīze, jubilārs devās laimi meklēt Anglijā. Valodas zināšanas un nepieciešamās pazīšanās bija, tomēr ilgas pēc mājām bija stiprākas un pēc gada jubilārs atgriezās dzimtenē. “Atgriezos un jūtos laimīgs. Sākumā darbojos uzņēmumā “Baltic Taxi”, ar sievu dzīvojām Koknesē, tādēļ sāku meklēt darbu tuvāk mājām. Uz Aizkraukli pārcēlāmies vien pirms trim gadiem. Strādājis esmu daudz kur, dzīvē bijis ne mazums izaicinājumu. Celtniecībā veicu plaša profila darbus, arī santehnikas un elektrības darbus. Brīvajā laikā patīk remontēt datorus, mācījies neesmu, visu apguvu pašmācībā, un man padodas!”
Pazūd amati un sociālo slāņu atšķirība
Ainārs ir Aizkraukles novada zoles turnīra galvenais tiesnesis. Kārtis spēlētas vienmēr, taču pirmoreiz turnīrā jubilārs nolēma piedalīties, izlasot par to laikrakstā. Aizgāja, tas bija Aizkraukles vietējā mēroga zolītes turnīrs. Iepriekšējais turnīra vadītājs ģimenes apstākļu dēļ no organizēšanas atkāpās un piedāvāja pienākumus pārņemt Aināram. “Gribēju turnīru izvērst vērienīgāku. Piesaistīju Zolītes federāciju, Aizkraukles sacensības tagad publicē federācijas mājaslapā, kas informē zolītes spēlētājus visā Latvijā. Reiz man zvana politiķis Imants Parādnieks un vaicā, vai var piedalīties? Bet, protams! Ar šo pazīšanos sākās cits līmenis. Imants ir ambiciozs spēlētājs. Viņš vēlējās, lai kāršu spēle ir aizraujošāka un spēlētājiem ir vienādi nosacījumi, tādēļ Zviedrijā pasūtīja speciālas iekārtas, līdzīgas kā bridžā — ievietojot kārtis, dators visiem galdiem attiecīgajā pozīcijā sēdošajiem izdala vienādas kārtis. Veiksmes princips samazinās, tu spēlē pret otra galda spēcīgāko. Konkurē ar savā vietā sēdošajiem. Šādu turnīru pirmo reizi Latvijā aizvadīja Amatciemā pie Cēsīm. Uz turnīru sabrauca prominentas personības — politiķi, ārsti un citi. Šajā pasākumā iepazinos ar Latvijā pazīstamo režisoru Dž. Dž. Džilindžeru, kurš jau piedalījies vietējā turnīrā, un citiem Latvijas elites pārstāvjiem. Nākotnē Aizkraukles turnīrā sagaidāmi vēl daudzi pārsteigumi un spilgtas personības. Zolīte ir prāta spēle. Izspēles varianti neatkārtojas, to ir daudz. Visu laiku jādomā līdzi, jāseko, kādas kārtis izspēlētas. Sēžoties turnīrā pie galda, pazūd visi amati, sociālais stāvoklis, visi kļūst vienādi. Zolīte nav azartspēle, tā ir prāta spēle. Azartspēlēs viss atkarīgs no veiksmes faktora. Spēļu automāti, loterijas, pokers — lai uzvarētu, vajag veiksmi, zolītē — prātu, rezultāts atkarīgs no katra paša,” stāsta Ainārs.
Enerģiska sieva
Aināram no pirmās laulības ir sešpadsmitgadīga meita Elizabete, kura dzīvo Vācijā. Ar tagadējo dzīvesbiedri Andru jubilārs ir kopā sešus gadus. “Sarakstījāmies portālā “Draugiem.lv”, kādu vakaru uzaicināju viņu kopā noskatīties filmu. Kopš tā laika esam kopā. Viņa ir sieviete “ar apgriezieniem”, tas arī mūs saveda un joprojām satur kopā. Man patīk dzinējmedības, sieva bieži brauc līdzi. Sekoju līdzi hokejam, basketbolam un citiem Latvijā populāriem komandu sporta veidiem. Patīk laukumā notiekošā cīņa, rakstura pārbaudījumi. Nereti ceļos naktī, lai noskatītos spēli. Arī Andru aizrauj spraigs hokeja mačs. Viņa ir man līdzās ikreiz, kad organizēju zolītes turnīru. Mēs daudz ko darām kopā, tas mūs diendienā satuvina,” stāsta gaviļnieks. Par gaidāmo dzimšanas dienu Ainārs neiespringst, sievai ieceres saistībā ar svinībām jau esot, kādas tieši — jubilārs to vēl nav atklājis. Viņam negribas sev pievērst lieku uzmanību, svētku noskaņu rada dzīvesbiedre, sasauc radus un draugus uz svinībām krodziņā, padomā par dāvanu, ko Ainārs skaļi nav prasījis, bet sirdī vēlējies.
Kopš sevi atceras, jubilārs vienmēr bijis ar straujumu apveltīts. Mierā sēdēšana nav domāta Aināram, viņam patīk, ja darāmā ir vairāk, nekā nepieciešams. Aizkrauklietim ir piecus gadus jaunāka māsa Mārīte, kura tagad dzīvo Rīgā. Ainārs jau bērnībā sajuta vecākā brāļa atbildību, tagad turpina māsu atbalstīt ar padomiem profesionālajā jomā.
No jaunības laiku nedarbiem visspilgtāk atmiņā palicis kāds īpašs, kurš varēja beigties slikti. “Pie vecmammas laukos aizdedzināju kūlu. Lauks bija liels, dega pamatīgi. Tā malā bija gāzes līnija. Uguni izdevās apdzēst, pirms liesmas sasniedz bīstamo punktu, taču, kad vectēvs par izdarīto uzzināja, tad dzinās ar siksnu pakaļ. Slēpos ilgi, līdz pienāca vakars un mājās došanās bija neizbēgama. Dabūju pamatīgu sutu. Kā jau visi bērni, bez nedarbiem neiztiku, piedevām biju tāds ašs, tad nu man visādi piedzīvojumi bijuši,” bērnības ēverģēlības atminas Ainārs. ◆
