Ticiet man — pasaules gals nav tālu. Tu, cilvēk, vairs nevari brīvi izpausties, nevari pateikt biezāku vārdu, jo blakus var būt cilvēks ar tādu slepenu verķi, kuru sauc par diktofonu. No skata tas ir līdzīgs mobilajam tālrunim, taču faktiski domāts šantāžai.
Jā, jūs sapratāt mani pareizi. Es patiešām tieku šantažēts. Vakar veikalā, kad teicu pārdevējai, ka jāuzsper gaisā šitā bode ar vecajiem pelmeņiem un miltiem, kas pilni kodēm, šī no kabatas izrāva diktofonu un provocēja mani ar jautājumu: “Tātad jūs gatavojat terora aktu?”.
Atmetu ar roku. Gāju uz vietējās valdības māju izlādēties. Godam izsēdēju rindu pieņemšanā pie deputāta, par kuru biju balsojis un uz kuru biju cerējis. Pienāca mana kārta, kā vēru durvis, tā spēru galdā pierādījumus, ka pašvaldībā ar projektiem esam galīgā tintē. “Ja neprotat visu novadīt, kā nākas, tad nebija ko ņemt varu, jo, rau, krievu laikos vismaz visiem bija darbs un netika sacepti tādi projekti, kas tikai sadārdzina iedzīvotājiem dzīvi,” sacīju un aprāvos pusvārdā, jo pamanīju, ka deputātam uz galda ir ieslēgts diktofons.
“Turpini, Teni, ko apklusi? Tātad tu gatavo valsts apvērsumu?” deputāts smaidot bilda. “Ak, tu man, čomiņ, ar diktofonu draudi? Ar tādām metodēm strādājot, tev nav cerību uz manu balsi nākamajās pašvaldību vēlēšanās,” pateicu un gāju projām. Uz ielas saskrējos ar sētnieci, kura dzenāja pa ietvi pirmās kritušās rudens lapas. Un nejauši nomina mani. Galīgi apskaities, metos kājas strūklakas ūdenī noskalot. Bet kas tev ļāva! Bļaudama pieskrēja klāt tā pati sētniece.
“Galu galā… ir taču man tiesības kaut uz minimālu komfortu savā dzimtajā miestā!” iebrēcos un aprāvos pusvārdā, jo pamanīju, ka sētniecei rokās ir… uzminiet — kas? Diktofons, protams!
Man bija gana. Sagrabināju pēdējos pensijas santīmus un skrēju uz veikalu nopirkt pašam savu diktofonu. Bruņojies ar to, mierīgu sirdi un plati smaidīdams gāju mājās. Protams, sieva uzreiz sāka man pārmest, ka es, lūk, purva velns tāds, nekaunīgi nāku iekšā dzīvoklī, nenoaudams kājas, un visu pielāčojot. Bet es sievai pretī: “Nu, parunā man vēl, sieviete no mājiņas uz vistas kājiņas!” Tūlīt pat izrāvu no kabatas savu jauno, spožo diktofonu. Tavu brīnumu! Sinhroni to pašu darīja sieva. Tā nu skatījāmies viens otrā brīdi, katrs rokā turēdams pa diktofonam… Man nav ko teikt.
