Atgūtajos vai no jauna nopirktajos lauku īpašumos mūsdienās arvien biežāk ierīko dīķus, īpaši, ja tuvumā nav upes vai ezera.
Atgūtajos vai no jauna nopirktajos lauku īpašumos mūsdienās arvien biežāk ierīko dīķus, īpaši, ja tuvumā nav upes vai ezera.
Pie dzīvojamajām mājām un lauku sētās dīķis ir lielisks papildinājums ainavai un labākais veids, kā krūmiem aizaugušu platību pārvērst, radot vietu, kur, raugoties ūdens spogulī, rast mieru. Tomēr dīķis, lai tas patiesi būtu katra saimnieka lepnums, vienlaikus prasa daudz darba.
Pazūd ūdens
Pie taurkalnieša Ivara Deklava mājas “Rugāji” neliels dīķītis ierīkots pirms daudziem gadu desmitiem. Taču pirms dažiem gadiem viņš dīķa platību ievērojami palielināja un saskārās ar nepatīkamu problēmu –– līdz šim ar ūdeni bagātais dīķis nu ir pustukšs.
— Dīķis bija neliels. Vēlējos audzēt zivis. Diemžēl ūdens ātri sasila, un zivis slāpa. Nolēmām dīķi palielināt. Diemžēl rokot nedaudz kļūdījāmies. Apkārt vecajam aptuveni 15 kvadrātmetru lielajam dīķītim bija kūdra. Rakām, līdz vienā malā parādījās dzeltena smilts. Caur to tad arī ūdens pazūd. Vajadzēja rakšanu pārtraukt, līdzko pamanījām, ka kūdras slānis beidzies, — stāsta Ivars Deklavs.
Jāgaida trīs gadus
— Konsultējos ar pieredzējušiem dīķu saimniekiem, kuri stāstīja, ka tagad jāgaida trīs līdz četrus gadus, kamēr mitruma ietekmē sablīvēsies arī dzeltenā smilts un ūdens dīķī būs pietiekami. Jau pagājis gads. Vēl pēc diviem zivju audzēšanas sapni varēs īstenot. Vieta, kur izrakts dīķis, ir mitra. Ūdens klāt tek. Jau pašlaik ūdens līmenis ir nedaudz virs metra. Kad viss darbosies, kā nākas, ūdens līmenis būs vairāk nekā divi metri.
Tikmēr var labiekārtot dīķa apkārtni. Izraktā zeme izlīdzināta, nu tā jāapaudzē ar zālīti un dekoratīvajiem augiem.
Mākslīgā elpināšana
Ūdenim vasarā sasilstot, jāgādā, lai zivis tajā neslāptu. Tāpēc iegādājos sūkni, kurš zem ūdens pūš gaisu. Ūdeni sakuļ, tas burbuļo un bagātinās ar skābekli. Tāpat arī ziemā. Bija izaugušas pat pusotru kilogramu smagas karpas.
Daudz darba jāiegulda, lai dīķī nesavairotos ūdensaugi. Vislielākā problēma ir zaļaļģu masas veidošanās. Nākas vien to regulāri izsmelt. Zem šīs zaļās masas skābekļa vairs nav. Tikko ūdens dziļāks, šie augi iznīkst. Tie sakulpo tikai seklākā ūdenī. Iespējams, šos augus atnes mežapīles, kuras vasarā manu dīķi apmeklē regulāri. Pa logu raugos, kā viņas te plunčājas.
Dīķim jākalpo ne tikai skaistumam, bet arī praktiskām vajadzībām. Piemēram, dārza laistīšanai. Blakus dīķim esmu ierīkojis zemeņu stādījumus. Varēs regulāri laistīt un arī sausākā vasarā iegūt labu ražu.
Baseins ūdensrozēm
Pašā pagalma vidū Deklava kungs ierīkojis nelielu betonētu ūdens baseinu. Tajā viņš nākamvasar plāno ieaudzēt ūdensrozes.
–– Šis baseiniņš ir tikai skaistumam, –– saka saimnieks. –– Izbetonēju bedri un no akas iepildīju ūdeni. Ja karstā vasarā ūdens līmenis samazinās, to papildinu. Sieva apkārt ierīkojusi glītu zālāju un iestādījusi skujeņus, rožu dārzu un citus košumaugus. Es nākamajā vasarā šajā baseinā plānoju ieaudzēt ūdensrozes. Esmu pārliecinājies, ka ūdens te nepazūd, tāpēc visam vajadzētu izdoties.
Paslēptie krasti
Mazzalviete Dzidra Ivanova strādā sociālās aprūpes centrā “Mēmele” par apzaļumotāju. Viņa ierīkojusi nelielus dekoratīviem augiem apstādītus dīķīšus ne tikai pie sociālā aprūpes centra, bet arī savās mājās.
–– Reizēm zemes pie mājas ir maz, un lielu dīķi nevar atļauties, — saka Ivanovas kundze. –– Piemēram, grunts nav piemērota, lai tajā krātos ūdens, vai trūkst vietas. Tad var ierīkot dārza baseinu, pamatam izvēloties veikalā nopērkamās plastmasas tilpnes, vai arī rakt nelielu dīķīti un tā dibenā ieklāt plēvi. Šādi rīkojoties, dīķa malas noteikti jāapstāda augiem, to lapas nosegs konstrukcijas, kuras veido dīķi. Daļu augu var aizstāt, piemēram, ar akmentiņu krāvumiem. Ar tiem gan nevajadzētu izklāt arī ūdenstilpes dibenu. Tas tāpēc, ka akmeņi ar laiku noglumē un apaug aļģēm.
Šādi apstādīts mākslīgs veidojums šķiet dabisks — kā upes vai ezera krasts.
Viešņas no upes
Pašlaik ir ļoti liela augu izvēle. Stādaudzētavās var nopirkt visdažādākos augus, taču tos var atnest mājās arī no īstas upes vai ezera.
Piemēram, parasto ūdensrozi, kas aug gan ezerā, gan upē. Uzskata, ka tā piemērota tikai dziļiem ūdeņiem, tomēr tā labi jūtas arī 60 līdz 80 centimetru dziļā nelielā dīķītī vai baseinā. Šādās ūdenstilpēs ūdens ātri sasilst, un ūdensroze strauji aug.
Modē ir arī ūdensrozes krāsainiem ziediem. To stādus var nopirkt, taču jābūt pārliecībai, ka augs piemērots Latvijas klimatiskajiem apstākļiem. Pretējā gadījumā tas nīkuļos, un dārgi pirktais stādiņš var pat iznīkt.
Parasti gan pirmās uzzied pašmāju ūdensrozes, kuru šķirnes veidotas Piebalgā un Cēsu apkaimē. Turklāt ūdensrozes var ieaudzēt arī tad, ja dīķis izklāts ar plēvi. Vajag tikai kādā traukā ievietot piemērotu augsni — ar māliem sajauktu kūdru, kurai pievienots nedaudz upes grants — un nogremdēt dīķa dibenā.
Romantiska noskaņa
Interesanti dīķa dizaina elementi ir strūklakas un zemūdens apgaismojums. Tekoša ūdens skaņa nomierina nervu sistēmu, savukārt no apakšas izgaismots ūdens vakarā rada romantisku noskaņu.
Daudz laika un pūļu jāvelta gan dīķu, gan dārza baseinu kopšanai. Īpaši pavasarī, kad ūdens pilns ziedputekšņiem un vējš pa gaisu nes daudz smilšu. Laiku pa laikam nākas tīrīt tos dīķa elementus, kuri, smiltīm un dubļiem klāti, kļūst neglīti. Šāda tīrīšana būtu nepieciešama reizi gadā. Lielākiem dīķiem to var darīt reizi vairākos gados.
Arī putni bieži vien ieciena nevis dabīgās ūdenstilpes, bet gan dīķus un baseinus. Protams, interesanti vērot viņu darbošanos, tomēr putni visbiežāk rada nekārtību — nobradā dekoratīvo augu stādījumus un piemēslo ūdeni. Tas kļūst duļķains.
Traucē smiltis
Jaunjelgavietis Vitolds Rozītis dīķi ierīkoja sava tēva mājās Skrīveros. Rozīša kungs dīķi izveidojis, aizsprostojot nelielu novadgrāvi. Dīķa ierīkošanai iztērēts apmēram 400 latu.
— Grāvis šķērsoja mitru, avotainu vecu pļavu, kurā auga vien doņi. Nezināju, kā to citādi izmantot un pienācīgi sakopt, — saka Rozīša kungs. — Izveidoju 300 kvadrātmetru lielu un pāris metru dziļu bedri, izbūvēju jaunas caurtekas, un dīķis pamazām piepildījās ar ūdeni. Vienīgi grāvja ūdens, īpaši pavasaros un rudens lietavu laikā, līdzi nes daudz smilšu. Tās krājas dīķī un ar laiku būs jāizsmeļ. Caurtekās iebūvēju sietus, un dīķī ielaidu zivis.
Atnes no tālienes
Tomēr neesmu vienīgais, kurš dīķī papildina zivju krājumus. Pavasaros man čakli palīdz mežapīles. Pie viņu kājām un spalvām kādās citās ūdenstilpēs pielīp zivju, visbiežāk karūsu, ikri. Putni nolaižas manā dīķī, un daļa ikru nogrimst. Izturīgākie izdzīvo, un no tiem izšķiļas zivtiņas. Nu karūsas noteikti jau vairojas pašas.
Ļoti daudz strādāju, labiekārtojot dīķa apkārtni. Vispirms izlīdzināju mālu, ko izraka no dīķa. Tam virsū bija jāuzved melnzeme un jāiesēj zālīte. Nu, kad zeme nosēdusies un zālājs ieaudzis, varēs stādīt dekoratīvos augus. Arī dīķī jau ieaugušas septiņas ūdensrožu šķirnes, vairākas skalbju šķirnes un citi ūdensaugi. Ūdensrozes ziedēja līdz pat vēlam rudenim.
Māja mežapīlēm
Rozīša kungs, ievērojot visus ornitologu ieteikumus, dīķī novietojis mežapīļu māju. Pagaidām gan tajā neviens pīļu pāris nav ligzdojis, tomēr interesi par šo vietu putni izrāda.
— Ierīkoju ligzdu un dīķī novietoju arī plastmasas pīles, — saka Vitolds Rozītis. — No attāluma tās izskatās kā īstas. Nebiju paspējis aiziet līdz mājai, kad dīķī jau nolaidās gaura un ilgu laiku pētīja, kāpēc dīķī peldošās pīles ir tik nekustīgas.
Tomēr cerības, ka arī manā dīķī ligzdos kāds mežapīļu pāris, neesmu zaudējis. Vienā dīķa stūrī ieaudzēju arī meldrus. Ja izšķiltos pīlēni, viņiem būtu, kur paslēpties.
Ūdens jāmaisa
Pagājušajā ziemā aizgāja bojā karpas, kuras biju ielaidis dīķī. Kaut gan dīķis ir pietiekami dziļš, viņām pietrūka skābekļa. Šai ziemai esmu sagatavojies daudz rūpīgāk. Nopirku nelielas jaudas sūkni, kurš vienā dīķa galā ūdenī radīs ievērojamu straumi un neļaus tam aizsalt. Šo metodi man ieteica pieredzējuši zivkopji. Sūknis radīs ūdensstrūklu, kura pacelsies virs dīķa līmeņa un kritīs atpakaļ. Sūknis tērēs tikpat elektroenerģijas, cik 200 vatu spuldzīte. Protams, tas nav lēti, tomēr daudz nepatīkamāk ir pavasarī aprakt bojāgājušās zivis.
Iegulda daļu dvēseles
Divus dīķus pie savām mājām Klintaines pagasta “Virsotnēs” izveidojis arī pareizticīgo baznīcas priesteris Grigorijs. Viņš uzskata, ka, veidojot dīķi, līdzīgi kā veicot jebkuru citu darbu, tajā jāiegulda daļa dvēseles. Tikai tad viss izdosies, kā nākas.
Priesteris Grigorijs dīķus pie mājas ierīkojis pirms diviem gadiem. Viens no dīķiem ir kalna galā, otrs — ielejā pie ceļa. Dīķi izveidoti tā, lai tajos vecāku uzraudzībā droši varētu peldēties bērni. Ir seklais gals ar smilšainu gultni un dziļais — pieaugušajiem.
— Bērnus pie ūdens nedrīkst atstāt bez uzraudzības, — saka priesteris. — Saimnieks nedrīkst rakt dīķi, ja viņš nespēj rūpēties par bērnu drošību. Vecākiem jāatrod laiks, kuru pavadīt kopā ar bērniem pie ūdens. Esmu dzimis Ukrainā, un cauri mūsu ciemam tecēja trīs upītes. Katru gadu kāds noslīka tikai tāpēc, ka bērnus slikti pieskatīja.
Ķieģeļu fabrikas mantojums
Vietā, kur ir mana māja, savlaik, Stolipina reformu laikā, bija ķieģeļu rūpnīca. Zem plāna melnzemes slāņa ir māla ķieģeļu klājums. Tas ir izturīgs — notur ūdeni, un zeme ir mitra. Lai varētu kaut ko audzēt, būtu jānorok vismaz 50 centimetru biezs grunts slānis un vietā jāved melnzeme. Tas nav pa spēkam. Dīķi atrisina liekā mitruma problēmu. Ūdens vairs nepaliek zemes virspusē, bet pamazām aiztek uz dīķiem. Savukārt no dīķiem liekais ūdens aiztek pa meliorācijas grāvi.
Dīķos, protams, audzēju zivis. Pats kopā ar dēlu Daugavā ķēru mazās zivtiņas un laidu dīķī. Ielaidām asarīšus. Nopirku arī pieaugušus līņus un jau šopavasar redzēju, ka viņi sākuši vairoties. Mani ļoti interesē nevis zivis, bet gan iespēja pabūt labā vietā kopā ar patīkamiem cilvēkiem. Pie labiekārtota dīķa šāda iespēja ir vienmēr.
Gaidot ziemu, priesteris Grigorijs nolēmis izgatavot niedru kūlīšus, kurus iesaldēs ledū. Caur tiem ūdenī papildus nonāks skābeklis.
Dīķu apkārtnes labiekārtošanā viņš nolēmis lūgt speciālistu palīdzību, kuri izveidos dārza plānu un izvēlēsies piemērotākos augus un košumkrūmus. Viņš nolēmis iestādīt arī dižskābaržus. Šie koki aug arī viņa dzimtajā pusē.
Muklāja pārvērtības
— Dīķa veidošanu sākām pirms pieciem gadiem — neilgi pēc tam, kad atnācām dzīvot uz “Lejasavotiem” Klintaines pagastā, — saka Jānis Zvirgzdiņš. — Netālu no mājas bija krūmiem aizaugusi ieleja, kur krājās ūdens. Šo muklāju citādi nevarēja izmantot, kā vien pārveidot par dīķi. Kaimiņam bija jaudīgs traktors, un mēs ķērāmies pie darba — nolīdzinājām krūmāju un padziļinājām ieleju, līdz izveidojās dīķis. Vieta avotaina un mitra, tāpēc ūdens netrūkst. Vienīgi sausās vasarās ūdens līmenis nedaudz pazeminās.
Dīķa izbūve bija samērā vienkārša, taču dokumentācijas sakārtošana aizņēma ļoti daudz laika. Pagastā mums izsniedza zemes transformācijas atļauju. Bija atbraukuši speciālisti no Lauksaimniecības pārvaldes, uzmērīja dīķi, atzina to par veiksmīgi iekārtotu, taču tik un tā nepieciešamā dokumentācija jāsakārto. Vajadzīgs laiks un, protams, nauda.
Nepieciešamas līdakas
Otrajā gadā pēc dīķa izrakšanas ielaidām zivis — karpas un līņus. Zivis labi aug. Iespējams, dīķī pietiek barības, taču laiku pa laikam nopērkam speciālo, zivīm domāto, barību. Bērni šad tad zivis pacienā ar baltmaizes riecieniem. Ja laiks silts, ap peldošajiem maizes gabaliņiem ūdens, šķiet, vārās — zivis cenšas sadrupināt maizi vēl mazākos gabaliņos un apēst. Interesanti, taču dīķī esmu noķēris arī raudiņas, lai gan neesmu tās tur laidis. Arī karūsu saviesies ļoti daudz. Nav īsti skaidrs, kā šīs zivis nokļuva manā dīķī. Pieredzējuši dīķu saimnieki saka, ka dīķī vajag ielaist pāris līdaku tēviņu, kuri pārējām zivīm liktu kļūt aktīvākām.
Zvirgzdiņa kungam paveicies. Viņa dīķī bagātīgi ieplūst avotu ūdens, un ziemā zivis neslāpst. Iespējams, to veicina arī ar kūdru bagātais viens dīķa krasts, līdz ar to ūdenstilpe “elpo”.
— Visvairāk mani baida sals pēc atkušņa, — saka saimnieks. — Veidojas otra, daudz blīvāka, ledus kārta. Ziemā izzāģēju prāvus ledus gabalus, taču neesmu manījis, ka zivis nāktu “ieelpot”.
Izmantoti arī materiāli no žurnāla “Agro Tops”
