— Man tagad ir tikai viena problēma: nevaru izlemt — stādīt kartupeļus lielajā laukā tagad vai vēl pagaidīt, — saka Marģera kungs, kurš priekšlaicīgi pensionējies un dzīvo privātmājā kopā ar māti.
Marģera kungs puspajokam, pusnopietni visiem stāsta: cik labi, ka viņš esot pīpmanis.
— Kad biju aizgājis pie drauga, izgāju ārā uzsmēķēt. Aiz garlaicības sāku lasīt pie daudzdzīvokļu mājas durvīm piespraustos sludinājumus. Vienā no tiem piedāvāja iegādāties sēklas kartupeļus. Sludinājums gan tur bija piesprausts jau pasen, jo marta vidū preci solīja ar atlaidi. Joka pēc tomēr pierakstīju numuru. Izrādās, nekas nebija nokavēts. Piezvanīju un sarunāju trīs maisus kartupeļu. Tos man piegādāja jau nākamajā dienā no… Jelgavas. Laikam mūsu pusē daudzi izmanto viņu pakalpojumus, jo “busiņš” bija pilns ar maisiem. Par trim maisiem kartupeļu samaksāju nedaudz vairāk par 18 latiem, kilograms kartupeļu iznāca vidēji par 18 — 19 santīmiem. Nopirku divu šķirņu kartupeļus — ļoti labi. Kaimiņi, tos ieraudzījuši, arī nolēma pasūtīt.
Pārdevēji apgalvoja, ka tie audzēti bez ķimikālijām. Intereses pēc dažus no katras šķirnes izvārīju, tiešām garšīgi.
Dienvidu pusē pie mājas jau uzraku zemi. Pagrabā kartupeļi saasnojuši, likšu zemē. Dēls solīja agroplēvi nopirkt, tad jau tiem nekas nenotiks.
Man tikai kreņķis par malku. Nopirku un samaksāju arī par skaldīšanu. Puse kravas saskaldīta, bet otra jau mēnesi stāv. Tā arī līdz ziemai var novilcināt.
Tā ka pensionāriem nav garlaicīgi — ir gan darbs, gan kreņķi.
