Otrdien mātes, tēvi un sievas asarām acīs no Ādažu mobilo strēlnieku mācību centra 105 Nacionālo bruņoto spēku karavīrus pavadīja uz Irāku.
Otrdien mātes, tēvi un sievas asarām acīs no Ādažu mobilo strēlnieku mācību centra 105 Nacionālo bruņoto spēku karavīrus pavadīja uz Irāku. Mūsu karavīru uzdevums svešajā zemē — patrulēt un konvojēt.
Var jau teikt aizkustinošas runas par brīvības sargātājiem, bet jāatceras, ka irākiešiem mēs būsim tikai okupanti. Viņi nešķiros, kurš latvietis, kurš — amerikānis, viņiem visi svešie ir ienaidnieki. Irākiešiem ir vienalga, ka latvieši tur būs tikai tāpēc, ka valdība savulaik solīja atbalstīt amerikāņus negodīgajā naftas un varas karā.
Kāda kareivja līgava TV5 ziņās sacīja: “Man nav nekādas ticības, ka viņi atpakaļ atbrauks dzīvi.” Savukārt kāds tēvs piemetināja: “Esmu dienējis krievu armijā. Uzskatu, ka latvju puišiem svešā zemē nav ko meklēt, tā ir musulmaņu zeme.”
Manuprāt, tas ir pazemojoši, ka uz citu valsti ar ieročiem rokās jābrauc naudas dēļ. Tas ir viens no iemesliem, kuru minēja brīvprātīgie kareivji. Protams, viņu alga būs krietni lielāka, nekā dienot Latvijā. 200 latu vietā kareivji saņems no 1200 līdz 1500 latu mēnesī.
Daļa kareivju uz Irāku braucot gūt pieredzi, lai vēlāk būtu vieglāka militārā karjera dzimtenē. Puiši laikam saskatījušies amerikāņu “grāvējus” un naivi cer, ka viņiem kā kaķiem ir septiņas dzīvības. Lai gan oficiāli karš beidzies, upuru skaits miera laikā ir lielāks nekā tā saucamajā kara periodā. Vai 7. februārī visi Latvijas kareivji atgriezīsies sveiki un veseli? To nezina neviens.
“Dievs, sargi vīrus!” šie otrdien Ādažos izskanējušie vārdi, manuprāt, atbalsojās visā Latvijā.
