“Izcils, dievināms cilvēks!” tā par Melitu Strazdiņu saka meita Inta. Mums viņa ir zinošā un iejūtīgā ķirurģijas-traumatoloģijas kabineta medicīnas māsiņa. Tur viņa strādā jau 35 gadus, Aizkraukles slimnīcā — vairāk nekā 50 gadu. 3. aprīlī bija Melitas pēdējā darbadiena. “Viņa ir pelnījusi vienkāršu cilvēcīgu pateicību un rokasspiedienu,” par savu māsiņu saka traumatologs Ēriks Vizulis.
Kad e-pastā “iekrīt” ārsta Ērika Vizuļa vēstule, skaidrs ir ne tikai tas, ka viņš ciena un dievina savu māsiņu, bet arī tas, ka uzrakstīt par Melitu nebūs vienkārši. Pirmkārt, tāpēc, ka viņa parasti nepiekrīt intervijām — par to vairākkārt esmu pārliecinājusies pati. Tāpēc šoreiz par Melitu stāsta citi. Pieļauju, ka savs stāsts par Melitu Strazdiņu — kā profesionālu un ļoti iejūtīgu medicīnas darbinieci — ir ļoti daudziem. Arī man. Gan par brīdi, kad Melita pēc operācijas dēlam pārsēja lauzto roku, un tobrīd tikpat svarīgs man bija miers, ko guvu pēc sarunas ar viņu. Gan par to, kā viņa brīvdienā brauca ārstēt manas mammas kāju.
Viņas profesionalitāte un iejūtība nav palikusi nepamanīta, apliecinājums tam ir arī apbalvojumi: 2012. gadā Melita Strazdiņa iecelta par Atzinības krusta kavalieri, ieguvusi titulu Latvijas “Gada māsa 2016”, ir Aizkraukles Goda pilsone. Savukārt par Melitu — vienkāršu, bet reizē tik apbrīnojamu cilvēku — zina stāstīt tie, kuri viņu pazīst vislabāk.
Zina, kā sāp
Melitai ir 75 gadi, un visu savu darba mūžu viņa veltījusi medicīnai. Saka, vislabākie mediķi ir tie, kuri paši zina, kā sāp. Melita zina. Maza būdama, viņa saslimst — augšstilba kaula attīstības traucējumi. Mazā meitene vairākus gadus pavada Krimuldas sanatorijā — bez ģimenes, ilgu laiku praktiski nekustīga ģipša gultiņā. Pēc tam vairākas reizes operēta ar cerību, ka palīdzēs. Taču īstenība ir skarbāka — viena kāja 12 centimetru īsāka nekā otra, mazkustīga un visu dzīvi sāp.
Pašas pārdzīvotais un citu ieteikums mācīties medicīnu ir galvenais, kāpēc Melita izvēlas palīdzēt citiem. Viņa absolvē medicīnas skolu, un šī gada 7. jūlijā būtu jau 58 gadi, kopš strādā medicīnas jomā. Melitai ir tikai 17 gadu, kad viņa sāk strādāt par medicīnas māsu Jaunjelgavas slimnīcā. Kopš 1969. gada 25. decembra viņas darbavieta ir Aizkraukles slimnīca. Te viņa bijusi operāciju māsa un operāciju bloka galvenā māsa, kādu laiku — zobārsta palīdze, bet 35 gadus strādā poliklīnikas ķirurģijas-traumatoloģijas kabinetā.
Paraugs citiem
“Sirdsmāsiņa. Pilsētas Māte Terēze,” tā par savu palīdzi saka traumatologs Ēriks Vizulis. “Daudzi pacienti nāk un zvana tieši Melitai — viņa ir cilvēku uzticības persona. Viņa ir asistējusi, pārsējusi, mierinājusi, konsultējusi. Palīdzējusi slimniekiem, neprasot par to samaksu. Un dažiem pat devusi naudu autobusa biļetei, kad uzzinājusi, ka slimnieks nevar tikt mājās.”
“Vienkāršs, čakls darba rūķis. Viņa nekad nav aprunājusi citus, čīkstējusi, sūdzējusies,” turpina Ēriks Vizulis. “Nu jau gadus 25 gadus Melita sadzīvo ar sāpošu arī otru kāju. Katru rītu viņa sāk ar pretsāpju medikamentiem, jo citādi nevar iesākt dienu, iziet no dzīvokļa. Visa viņas dzīve ir varoņdarbs — katrs solis sagādā stipras sāpes kā staigājot pa stikliem. Es uzskatu, ka ļoti veselīgs, nekad neslimojis ārsts reti kļūst par labu ārstu, jo viņš neizprot, ko jūt slimnieks. Melita to zina labāk par mums visiem. Viņa varētu kalpot par etalonu pareizas profesijas izvēlē, par paraugu attieksmē pret darbu un pienākumiem.
Starp citu, viņu zina pat visi bezpajumtes kaķi posmā no viņas dzīvokļa līdz poliklīnikai. Un zvirbuļi, un vārnas. No rīta, ejot uz darbu, viņa vispirms tos pabaro. Un visi zina, ka šī klibā sieviņa ar spieķi nevienam nedarīs pāri.”
Kad sākas labais
Melitas dzīve nav bijusi rožaina. Kad mazajai meitiņai Antai ir nepilni trīs gadi, traģiski iet bojā Melitas vīrs. Drīz ģimenē ienāk Antas tēva māsīca Inta. Meitenei ir 12 gadu, un Melita bez mātes palikušo meiteni pieņem savās mājās, izaudzina. Dod viņai ne tikai mājas un ģimeni, bet arī neizmērojami daudz mīlestības.
Kad runāju ar Intu Rinmani, viņa atklāj: “Es katrā mammas jubilejā rakstu viņai vien veltītus siltus un mīļus pateicības vārdus. Viņa ir manas dzīves dāvana.”
Inta dažas mammai rakstītās vēstules uztic arī man. “Kad sastapu tevi, viss labais tikai sākās,” tas ir citāts no Intas rakstītā. “Un ne tikai man. Mums visiem. Arī citiem — pazīstamiem un svešiem. Kur vien izdzirdi kādu rūpi, sāpi, trūkumu, tu esi klāt. Kur tu ņem tik daudz labestības, spēju dot un palīdzēt?”
Neizmērāmi laba, bezgalīgi mīļa, sirsnīga, visu varoša un protoša — šos vārdus Inta velta mammai. Viņa atzīst, ka pēdējos gados caur sāpēm un ikdienas raizēm mazliet saplacis mammas mūžīgais optimisms, kūsājošais dzīvesprieks un karātavu humors, kas tik ļoti noder. Taču mīļie joprojām pārtiek no viņas sarūpētajiem pārsteigumiem un viņas radītajiem svētkiem.
Kādā sarunā Melita atzinusi: meitas ir viņas labākās draudzenes. “Tā bija augstākā uzslava. Es jutos tik laimīga un lepna!” atzīst Inta.
Dievs atsūtījis, lai glābtu citus
“Manas mammas dzīve noteikti ir veselas grāmatas vai kinofilmas vērta,” saka Melitas meita Anta Teivāne. “Un viņai par sevi pat nebūtu jāsaka ne vārda — 58 gadi medicīnā izsaka visu.”
Anta stāsta, ka 1979. gadā, kad mūžībā aiziet viņas vecāmāte, mammai jāuzņemas rūpes par lauku saimniecību Secē. “Viena ar divām meitām un medmāsiņas atalgojumu, kurš nevienos laikos nav bijis liels, mamma spējusi izaudzināt mūs, tikt ar visu galā un vēl ar savu pašaizliedzību iekarot daudzu cilvēku sirdis,” saka Anta.
“Ja par mammu man īsi kaut kas jāsaka, tad, pirmkārt, viņu raksturo spēja rīkoties. Vienmēr un visur, jebkuros apstākļos. Ieviest kārtību un skaidrību. Viņa mums, meitām, ir iemācījusi, ka nav tāda darba, ko nevarētu izdarīt vai izdomāt, kā to paveikt. Viņa pati nekad nesēž bez darba. Esam piedzīvojuši, ka mamma remontē dzīvokli, stāda, pļauj, ravē, konservē, gatavo, ada, šuj, tamborē, cep maizi, skalda malku. Protams, mums tas bija jādara kopā ar viņu, un šobrīd kopā ar vecmāmiņu visu dara arī pieci viņas mazbērni, viņu otrās pusītes un trīs mazmazbērni.”
“Vienmēr esmu apbrīnojusi savas vecmammas stipro garu un labestības pilno sirdi. Viņa mums ir brīnišķīgs paraugs, kas liek apzināties patiesās vērtības,” par vecmāmiņu saka mazmeita Rasa.
Savukārt meita Anta apbrīno mammas nesavtīgo spēju palīdzēt citiem: “Liekas, Dievs viņu ir atsūtījis, lai glābtu citus. Nevaru atcerēties nevienu gadījumu, kad mamma būtu atteikusi palīdzību, ja tas ir viņas spēkos. Visi viņas tuvumā būs pabaroti, apģērbti, sasildīti un izārstēti. Cilvēki viņai nemitīgi zvana, lai konsultētos, un viņa dodas uz mājām, lai veiktu kādu manipulāciju.”
Apbrīnas saulītē
Melitai nekad nav patikusi birokrātija, tukša runāšana, liekulība, bezatbildība vai muļķīga rīcība. “Viņai ir spēcīga intuīcija un spēja analizēt notiekošo, paredzēt notikumu gaitu,” stāsta Anta. “Jā, reizēm viņa to pasniedz tikai sev raksturīgā manierē, kuru apkārtējie dažkārt nepieņem, pat dusmojas, tomēr miljoniem reižu ir apstiprinājies, ka viņai ir taisnība. Dažkārt mēs viņai piedēvējam pat pārdabiskas spējas.”
“Viņa pati sevi arī reizēm sauc par raganu,” te piebilst Ēriks Vizulis. “Ir bijis tā, ka kaut kādu apsvērumu dēļ pie ārsta kabineta durvīm izceļas domstarpības — jāgaida kopējā rindā, tiek apšaubīta darbinieku kompetence, skan apņem-
šanās iet pie gudrākiem kolēģiem, nekad te vairs kāju nespert… Tādās reizēs Melita dažkārt pie sevis klusiņām kaut ko nopurpina zem deguna, apmēram: “Nu labi, labi. Tad jau redzēs.” Un ļoti bieži šīs neapmierinātās būtnes pēc neilga laika atkal sēž kopējā rindā nodurtām acīm un cerībā, ka māsiņa viņus neatpazīs… Tas nav ļaunums vai maģija — tas ir Visuma enerģijas balanss: nedari citam to, ko negribi, lai dara tev. Bet palīdzi visiem, kam vajag un vari palīdzēt.”
“Mamma noteikti ir liels cilvēks,” atzīst meita. “Tuvākā apkārtnē grūti satikt kādu, kurš viņu nepazītu. Esmu daudzkārt jutusi, ka cilvēki izmaina savu attieksmi pret mani, uzzinot, kas ir mana mamma. Un tad es arī iekļūstu tādā kā pateicības un apbrīnas oreolā, kas pienākas viņai.”
Maza, bet izturīga
“Vai, mīļā, mums ar Melitu ir vislabākās attiecības!” iesaucas Anita Rijniece, Melitas kaimiņiene Secē. Viņas ir pazīstamas kopš bērnības un gandrīz tikpat sen arī draudzenes. Ir klāt viena otras jubilejās, svētkos. Un satiekoties kopā iedzer kafiju, parunā par dzīvi.
“Viņa ir brīnišķīgs, ļoti izpalīdzīgs cilvēks! Viņi visi kaimiņu mājās “Vilkastēs” tādi ir! Tās ir kā manas otrās mājas,” saka Anita. “Kad eju no autobusu pieturas, man jāiet garām “Vilkastēm”. Ja vien pagalmā ir kāda mašīna, jau dzirdu: “Anita nāk!” Un vai tās būs meitas, znoti, mazbērni vai viņu otrās pusītes, kāds vienmēr mani aizved līdz pāris kilometru attālajām mājām. Allaž apbrīnoju Melitu — tik maza, sīka, bet spēj noturēt kopā visu savu plašo saimi.”
Anita teic: viņa apbrīno ne vien Melitas čaklumu un enerģiju, bet arī spēju nerādīt, ka pašai sāp. Reiz viņa draudzenei atzinusies: “Ja tu zinātu, kādas sāpes tās ir — šķiet, ka papēdī naglu dzen iekšā…” Apkārtējie to nenojauš, jo Melita allaž ir žirgta, darbīga. Izturīga.
“Man trūkst labo vārdu, lai raksturotu Melitu. Viņa vienlīdz sirsnīgi izturas pret visiem, lai kāds cilvēks tas būtu. Visiem palīdz,” saka Anita, piebilstot: Melita viņai esot pat dzīvību izglābusi.
***
Meita Anta bija klāt, kad noslēdzās mammas pēdējā darba diena Aizkraukles poliklīnikā: “Mamma mierīgi, ar ierasto rituālu sakārtoja priekšmetus kabinetā, aizslēdza durvis, paralēli viegli pļāpājot par ikdienas gaitām. Nodeva atslēgu un pateica: “Atā, es aizeju”. It kā rīt atkal viss būs pa vecam…” ◆
