(1. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 23. maija numurā.)
Svanetijā oficiālā ir gruzīnu valoda, taču saziņā tiek izmantota nerakstītā svanu valoda, kas pieder pie Dienvidkaukāza valodu saimes. Retais te prot krievu valodu.
Savulaik Svanetijas iedzīvotāji svani izveidoja īpašu kviešu šķirni, radīja autentiskus mūzikas instrumentus, un reģionam bija raksturīga īpaša sienu apgleznošanas maniere.
Pēc izskata īstie svani ir blondi ar zaļām vai zilām acīm.
Svanus uzskatīja par labākajiem karotājiem Kaukāzā. Ikdienā viņi ir meistarīgi metālkalēji, kokgriezēji, akmeņkaļi, taču paši cienījamākie amati ir mednieks un klinšu kāpējs. Alpīnisms ir nacionālais sportaveids jau 100 gadu. Lēš, ka Gruzijā dzīvo ap 30 tūkstošiem svanu, taču tas nav precīzs skaitlis, jo no pagājušā gadsimta 30. gadiem viņus pieskaitīja gruzīniem.
Minerālūdens no
mucas
Pirmajā dienā pēc vakariņām un vīnu degustācijas, kas gan darīti citos reģionos, jo Svanetijas klimats tiem nav piemērots, devāmies uz netālo minerālūdens avotu. Biju iedomājusies, ka tecēs avotiņš, bet patiesībā bija tāda liela muca, no kuras ūdeni varēja pasmelt ar krūzīti. Man gan tas nelikās pārāk eksotiski.
Gruzija ir ļoti bagāta ūdeņiem. Tajā pavisam ir 26 tūkstoši upju, 860 ezeru un divi tūkstoši minerālūdens avotu. Turklāt katrs ar citādu garšu.
Bijām aizgājušas arī uz pļavu, kura mūsu ceļvedī bija atzīmēta kā Eiropā skaistākā un sugu ziņā daudzveidīgākā. Var jau būt, ka botāniķiem tā patiešām ir unikāla, bet man šķita parasta pļava. Iespējams, tās skaistums baudāms citā laikā.
Tikai četri skolēni
Dubļainā eksotika — tā var teikt par mūsu braucienu uz Ušguli, kas ir Kaukāza kalnu ielenkumā. Šis nosaukums gan apvieno četrus nelielus kalnu ciematus. Ušguli ir ievērojams ar to, ka tā ir augstākā apdzīvotā vieta Eiropā (2060 — 2200 metru virs jūras līmeņa). Šajos ciemos dzīvo apmēram 200 cilvēku (70 ģimeņu), un tie ierakstīti UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā.
Braukšana uz šo ciematu komforta cienītājiem bija īsta mocība. Apmēram pusceļā mūsu mašīna neizturēja, un bija jāsauc papildspēki ar īstu kravas automašīnu. Ir gan teiciens, ka nokļūt Ušguli esot katra gruzīna sapnis. Tiesa gan — grūts sapnis. 40 kilometru brauciens ilgst apmēram trīs stundas. Taču mēs to piepildījām. Var tikai apbrīnot tos cilvēkus, kas te dzīvo. Apmēram pusgadu viņi ir nošķirti no visas pasaules. Sniegs te sasniedz pat piecu metru biezumu. Vasarā te darbojas gan skola, gan veikals, ir pat kafejnīca. Svanetijas mazākajā skolā no 1. līdz 12. klasei mācās… četri (!) audzēkņi. Augšup caur Ušguli ciemiem ceļš ved uz Lamarias baznīcu. No šejienes paveras pasakains skats uz Ušguli ciemiem, bet pretējā pusē uz Inguri ieleju un Šharas kalnu, kas vienlaikus ir gan Svanetijas novada, gan Gruzijas augstākā virsotne.
Tamāras rezidence tornī
Svanetijas īpatnējā torņu arhitektūra ir reģiona raksturīgākais kultūrvēsturiskais mantojums. Tie izstiepušies 50 kilometru garumā un 10 līdz 25 metru augstumā. Dzīvojamie torņi būvēti laika posmā no 6. līdz 16. gadsimtam. Vēsturiski tie kalpojuši kā drošības patvērums gan no nelūgtiem viesiem, gan sniega un zemes nogruvumiem. No katra torņa redzams iepriekšējais un nākamais. Slavenākie ir torņi, kur 12. — 13. gadsimta mijā bija apmetusies Gruzijas valdniece Tamāra.
Dzīves ritms Ušguli ir lēns un rimts, tāds droši vien tas bija arī tad, kad svani sāka būvēt pirmos torņus. Senie kalnu ciemati celti no akmens un atgādina cietoksni. Lielai daļai māju līdz pat mūsdienām saglabājušies akmens jumti.
Par izdomas trūkumu sadzīves problēmu risināšanā svani nevar sūdzēties. Piemēram, “sirsniņmāju” kāds asprātis bija uzcēlis uz kalnu upītes — tā teikt, vienmēr svaigs gaiss ar upes čalām fonā.
Bagātība — dāvināt prieku citam
Viens no neaizmirstamākajiem piedzīvojumiem mums bija pārgājiens uz kalnu ciematu Guli ar zirgu, baudot Ušbas dienvidu virsotnes skaistumu un apstājoties pie Ušbas ledāja atzara. Pārgājiena augstākais punkts bija 2950 metru virs jūras līmeņa. Programmiņā bija rakstīts, ka pārgājiens ilgst 6 — 8 stundas pieredzējuša kalnu gida pavadībā. Biju iedomājusies, ka tie būs vīri ar pieredzi, bet izrādījās jauni zēni — šķiet, noorganizēti vai no visiem kalnu ciematiem. Bet ar kādu pietāti viņi darīja savu darbu! Tiesa, zirgu aprīkojums gan bija ne pārāk lielu uzticību raisošs — segli savīti no dažādām lupatiņām, striķīšiem, bet savu funkciju jau tie pildīja. Es sev noskatīju tādu nelielu zirgu, kuram vieglāk tikt mugurā. Viņš bija ļoti paklausīgs un lēnā solī veda arvien augstāk kalnos. Brīžam skats uz leju bija tik biedējošs un taciņa tik šaura, ka sirds dauzījās ka negudra.
Kad pēc pārgājiena jautājām Beruga kungam, cik laru jādod kā pateicība mūsu pavadoņiem, viņš atteica, ka nezina, jo viņiem galvenais nav nauda, bet gan prieks, ko viņi varot mums sagādāt. Tas mums kārtējo reizi lika aizdomāties par lietu īsto vērtību. Dzīvojot, mūsuprāt, lielā nabadzībā, viņi jutās bagāti ar to vien, ka var mums, svešiniekiem, sagādāt prieku. ◆
(Turpmāk vēl.)
