Aizkrauklietis Andris Skudra ir uzņēmējs, pār kuru svarīgā viņa dzīves brīdī 39 gadu vecumā nākusi Dieva atklāsme.
Aizkrauklietis Andris Skudra ir uzņēmējs, pār kuru svarīgā viņa dzīves brīdī 39 gadu vecumā nākusi Dieva atklāsme. Pērnruden viņš iestājās privātā mācību iestādē — Latvijas Kristīgajā akadēmijā — un studē psiholoģiju. Mācības ilgs piecus gadus, un pēc akadēmijas beigšanas Andris Skudra būs kristīgais psihologs.
Reizi divos mēnešos Andris dodas uz nedēļu ilgu sesiju. Dzīve ieguvusi pavisam citu jēgu, jo jaunais vīrietis zina, kāda ir viņa sūtība. It kā nekas nav mainījies: viņš ir ģimenes cilvēks, strādīgs uzņēmējs, labs dēls savai mātei, bet Andra sirds iepazinusi Dieva mīlestību, un tas viņam pavēris līdz šim aizklātos kristietības apvāršņus.
— Kristīgajā akadēmijā kristietību nedefinē kā reliģiju. Tas ir pasaules uzskats, kurš ietver gan cilvēka dzīvesveidu, gan morāles kritērijus, pēc kuriem vadīties. Es pats kristietībai nepievērsos, jo ceļu uz to nemeklēju. Esmu kristīts, taču ne bērnībā, bet kopā ar dēlu 1992. gadā. Reizēm apmeklēju arī baznīcu, bet tas vienmēr bija tā pavirši, garām ejot, neiedziļinoties un nemēģinot saprast. Dievs pats mani uzrunāja, — saka Andris Skudra.
Pieskaras fiziski
— Kur un kā tas notika?
— Aizkraukles luterāņu baznīcā dievkalpojuma laikā. Dievs man it kā pieskārās fiziski, es to sajutu un esmu par to ļoti pateicīgs.
— Vai tā bija kāda īpaša diena, kad mācītājs teica zīmīgus Svēto rakstu vārdus?
— Bija svētdiena, un svētrunas tēmu diemžēl neatceros.
Tobrīd es sevi biju morāli izsmēlis. Tas bija saistīts ar visu līdzšinējo dzīvi — darbu un pasaules uzskatu. Es gan mēģināju rast kādu piepildījumu, bet nekur to nesaskatīju. Manā sirdī tukšums pletās arvien lielāks. Es būtībā neredzēju dzīves jēgu, lai gan, raugoties no malas, ārēji izskatījos laimīgs un apmierināts. Man ir ģimene, darbs, draugi, un es pēc sabiedrības vērtējuma esmu cilvēks, kurš zina, kādēļ dzīvo. Tomēr patiesībā toreiz nezināju, kādēļ dzīvoju, neredzēju savai dzīvei mērķi. Ja nav garīga piepildījuma, kuru tikai Dievs var dot, tā dzīvojot rodas, problēmas, kuras pašam nav iespējams atrisināt.
Paļaujas tikai uz sevi
Pirms šī sprediķa biju aizbraucis pie mācītāja runāt par laicīgām lietām — par remontu, ko mana firma varētu veikt. Sarunā par ikdienišķām lietām mācītājs Ainars Spriņģis acīmredzot sajuta, ka mani kaut kas nomāc, un uzaicināja uz dievkalpojumu. Viņš neko nesolīja, vienkārši uzaicināja.
Es aizbraucu, lai gan bija ļoti grūti. Pār mani toreiz valdīja citi spēki — bija liela pretestība pret visu, kas baznīcā notika. Laicīgajā lepnībā paļāvos tikai uz sevi — paša spēkiem, gribēšanu, varēšanu un to, ko dzīvē biju sasniedzis. Vienlaikus jutos kā pārdurts balons.
Dievkalpojumā cīnījos ar savu iekšējo ego, domājot tikai vienu — kaut izturētu līdz sprediķa beigām. Man bija grūti nosēdēt, kaut arī mācītājs runāja par lietām, kuras man likās pareizas un patiesas, bet, manuprāt, nav saistītas ar reālo dzīvi. Uzskatīju, ka laicīgajā dzīvē, kur valda nežēlīga konkurence, daudz kas ir pavisam citādi. Baznīcā notiekošais likās kā liels teātris, no kura ātrāk jātiek projām, lai tas man nepielīp. Tajā pašā laikā kāds iekšējais dzinulis man lika to visu klausīties un aizskāra dziļāko būtību.
Notiek neticamais
Dievkalpojuma liturģijas beigās bija paredzēts Svētais vakarēdiens. Es stāvēju pašās rindas beigās un miera sveiciena laikā, kad viens otram novēl Kristus mieru, kungs, kurš stāvēja priekšā, paspieda man roku un teica — miers ar tevi. Es viņam tāpat atbildēju, tikai manā intonācijā bija jūtama neliela ironija.
Un tad ar mani notika neticamais — tajā brīdī man pieskārās kas īpašs. Kāds no augšas it kā sāka liet manī kaut ko neparastu. Sajūta bija tāda, it kā es būtu dušā. Tagad zinu, ka tajā mirklī manā ķermenī ielija Svētais gars, to jutu fiziski, un tā bija ļoti patīkama sajūta, tā bija svētlaime. Jutos šokēts, jo nekad kaut ko tādu nebiju sajutis. Skatījos apkārt un domāju: varbūt arī citi tā jūtas, varbūt tā jābūt? Bet pārējie baznīcas apmeklētāji izturējās pavisam ikdienišķi.
Pēc dievkalpojuma steidzos pie mācītāja, saķēru viņu aiz rokas un pastāstīju, ko sajutu. Viņš bija priecīgs, jo saprata, kas par lietu. Teica, ka par šo atklāsmi varu būt pateicīgs Dievam.
Ne dienu bez lūgšanām
Kopš tā brīža es jūtos kā Dieva uzrunāts cilvēks. Esmu izsalcis pēc šī garīguma, tas man vajadzīgs kā ūdens un kā ēdiens. Nevienu dienu nevaru dzīvot bez lūgšanas, bez Bībeles lasīšanas un svētdienas dievkalpojuma, kad mēs, brāļi un māsas Kristū, esam kopā un stiprinām viens otru. Katru darbdienu jau septiņos no rīta mēs esam baznīcā un dienu sākam ar lūgšanām. Mēs aizlūdzam par cilvēkiem gan Aizkrauklē, gan visā pasaulē.
Es pārliecinājos, ka pēc Dieva satikšanas esmu ieraudzījis šo pasauli tādu, kāda tā ir. Kamēr Dievs nav devis skaidrību, cilvēks redz tikai daļu pasaules.
Cilvēks pasauli sabojā
— Kāda tagad ir pasaule jūsu acīm?
— Pasaule ir brīnišķīga, kādu Dievs to radījis. Diemžēl cilvēks ar savu grēkošanu to ir sabojājis. Cilvēkam vienkārši jāzina — Dievs ir, un viņš savā mīlestībā. Cilvēka dvēselei pēc nāves ir tikai divi ceļi. Izvēle ir viņa paša ziņā.
Atbildes vēl meklē
— Tomēr visā pasaulē cilvēki gan grēko, gan cieš un zina, ka atmaksas stunda būs, jo Svētie raksti sludina, ka Kristus atkal nāks tiesāt dzīvos un mirušos. Kur te ir Dieva žēlastība?
— Man grūti atbildēt, jo esmu tikai cilvēks, kurš uz daudziem jautājumiem atbildes vēl meklē. Zinu vienu — Dieva prāts nav mūsu prāts, viņa domas nav mūsu domas, bet Bībelē skaidri un gaiši teikts, ka cilvēks šajā pasaulē daudz ko nesapratīs. Atbildes uz šiem jautājumiem mums dos tur, augšā. Te Kristus ir spēks, kas mums dod izturību pārdzīvot pat traģēdijas. Tas, ka viņš mira par mūsu grēkiem, nenozīmē, ka mēs tajā brīdī kļuvām svēti. Mēs topam svēti tikai tad, kad Kristu ielaižam savā sirdī.
Vaino viens otru
Lielākais grēks ir dzīvot bez Dieva, pagriezt viņam muguru, paļauties tikai uz sevi. Šī pasaule ir pilna ļaunuma. Dievs nav vainojams, ka notiek kari. Tur vainīgi paši cilvēki. Kad Ādams un Ieva grēkoja, viņi vainoja viens otru.
Tāpat tagad grēcīgi cilvēki vaino Dievu, uzskatot, ka Dievs pasauli tādu radījis un ir par to atbildīgs. Tomēr Dievs nav ļaunums, Dievs ir mīlestība. Mēs paši ļaujamies ļaunumam un bezdievībai, turam to savā sirdī. Bībelē uz neskaidriem jautājumiem ir atbildes. Lasiet un sapratīsiet, klauvējiet, un jums atvērs! Bībelē ir visa pasaule, tā tikai jālasa. Un jālasa ticībā.
Tic dvēseles nemirstībai
— Tikai retajam laimējas kā jums. Ko šī atklāsme jums devusi tagad, šajā dzīvē? Vai jau ticat dvēseles nemirstībai?
— Dievs aicina un ilgojas pēc katra cilvēka. Svarīgi ir to sadzirdēt un nepalaist garām. Man joprojām ir slims ķermenis, bet tajā pašā laikā ticu, ka slimības būs dziedinātas tad, kad mana dvēsele pilnībā piederēs Dievam. Ticība ir ceļš cilvēka dzīves garumā. Ja arī manas vainas netiks dziedinātas, tas būs pēc Dieva prāta, jo nekas nenotiek bez viņa ziņas. Man vairs nav tās tukšuma sajūtas, kāda bija līdz atklāsmei. Protams, problēmas man ir, bet tās spēju pārvarēt. Daži cilvēki uz mani raugās ar neizpratni un domā, ka esmu kļuvis savādnieks. Arī tas ir sava veida pārbaudījums, taču esmu laimīgs, jo zinu, ka Dievs neļaus man nokrist zemāk, kā spēju izturēt.
Dvēseles nemirstībai ticu. Kad cilvēks atdod sirdi Jēzum, kad sāk dzīvot paļāvībā uz Dievu, daudzas lietas kļūst skaidrākas. Dievs dod spēku pārdzīvot visu, par to liecina arī Bībelē rakstītais. Tajā pašā laikā Dieva balss ir ļoti klusa, viņš nekliedz uz mums un neuzbāžas ar varu.
Dod tam, kurš meklē
— Runājoties ar jums, šķiet, ka jūsu izjūtas līdzinās fanātismam?
— Tās nav izjūtas, bet mana prāta, sirds un gribas stāvoklis. Arī Jēzus pasaules skatījumā bija fanātiķis. Viņš taču ziedoja sevi visu, pat dzīvību, sekojot viņam, jebkurš kristietis savā ziņā kļūst fanātiķis. To, ka nevar dzīvot bez Kristus, bez lūgšanām, laicīgais cilvēks taču nesaprot. Tikai kristietis zina, ka tad, kad viņš lūdz, viņu arī sadzird un uzklausa. Lai mani uzskata par fanātiķi, tas nav būtiski. Galvenais, lai cilvēki ieklausās un mēģina ieraudzīt sevi plašākā kontekstā. Pasaules un savas dzīves mērogā. Lai cilvēks apzinās, ka viņa dvēsele ir kas vairāk, nekā var redzēt spogulī. Kas meklē, tam taps dots.
Vārds, uzvārds: Andris Skudra.
Dzimšanas laiks un vieta: 1963. gada 28. janvāris, Daugavpils.
Izglītība: patlaban mācās Latvijas Kristīgajā akadēmijā.
Nodarbošanās: uzņēmējs.
Ģimene: sieva Gita — deju skolotāja, dēls Mārcis — 5. klases skolēns.
Vaļasprieks: sports un mūzika.
Horoskopa zīme: Ūdensvīrs.
