(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 8. maija numurā.)
Kā butaforijas uz milzu skatuves citā pasaulē
Bez pieminētajiem dabas un Dieviņa brīnumiem noteikti jāatzīmē vēl kaut kas, kas Islandi padara tik sirreālu — no vienas puses, nereti pārņem sajūta, ka šis viss nav īsts, bet, no otras puses, pragmatiskais saprāts tomēr atgādina, ka tas nav nekas vairāk kā tikai izbrīns par to, ka, izrādās, var dzīvot arī citādāk, nekā mēs te, Latvijā vai Rietumeiropā, esam pieraduši.
Pirmais, kas vizuāli Islandi padara tik nepierastu, ir koku deficīts. Vari vairākus desmitus kilometru braukt cauri klinšainajai ainavai un neredzēt nevienu kārtīgu koku, tik daži tādi sīki žagariņu pudurīši, un viss. Ja nav koku, nav arī šalkoņas, nav putnu čivināšanas, ir nepierasts klusums. Dažbrīd radās sajūta, ka šī sala patiešām ir viena liela skatuve ar butaforiskiem kociņiem un uzgleznotiem kalniem fonā — viss ir kluss un nekustīgs.
Par ko domā latvietis — zemnieku tautas pēctecis —, nonācis šādā vietā? Par kartupeļiem, protams! Tos gan šeit neizaudzēsi… Šo apjaušot, pēkšņi arī lielās cenas šķiet saprotamākas — daudz kas no tā, ko mēs te paši varam savā mazdārziņā izaudzēt, Islandē jāieved no citām valstīm. Te nāk prātā Viktorijas draudzenes stāstītais — viņa vairākus gadus draudzējusies ar ļoti burvīgu islandiešu puisi, tikai ziedus gan viņš nekad neesot dāvinājis. Kad latviešu skaistule uz to aizvainoti norādījusi, izrādījās, ka Islandē ziedu dāvināšana tiek uzskatīta par visvājprātīgāko izšķērdību, jo tie maksā milzu naudu. Taču mīlestība jau nav no taupītājām, un turpmāk meitene esot arī regulāri iepriecināta ar ziediem.
Bez kokiem, bet ar lielu cilvēkmīlestību
Otra lieta, kas liek domāt par nokļūšanu citā realitātē, nav vizuāli redzama vai sadzirdama, taču noteikti ir jūtama — tā ir attieksme pret cilvēku. Laikā, kad Amerikā notiek apšaudes viena pēc otras, bet Latvijā vairāk baidās no Stambulas konvencijas nekā no ērču encefalīta, iedomājieties vietu, kur policisti nenēsā ieročus un vardarbīgu noziegumu principā nav (2017. gadā gan visu Islandi satricināja jaunas meitenes slepkavība. Tās atklāšanā iesaistījās teju visa Reikjavika, un jau pēc pāris dienām vainīgie tika noskaidroti — tie, protams, bija iebraucēji, nevis vietējie iedzīvotāji).
Iedomājieties vietu, kur smaidīgs viesmīlis jums pagatavo gardāko kafiju Reikjavikā, uzklausa jūsu piedzīvojumus, pastāsta par savu dzimto zemi un cita starpā arī ieminas par to, kā sauc viņa vīru. Jā, šim puisim Islandē ir vīrs, un nekas šausmīgs tāpēc nav noticis — noziedzības nav, bērni dzimst, cilvēki ir laimīgi. Laikam jau tieši tāpēc šis jaunais vīrietis, tāpat kā daudzi citi vīrieši un daudzas sievietes, dzīvo tieši Islandē, nevis kaut kur tuvāk mums, kur homoseksualitāte ir kaut kas “netradicionāls” ne šī vārda labākajā nozīmē.
Islande vienmēr ir sevi pozicionējusi kā ļoti toleranta valsts ar spēcīgiem feminisma uzskatiem — tieši te pasaulē pirmo reizi sieviete kļuva par valsts prezidenti, bet 2010. gadā šeit tika aizliegti striptīza klubi. Un, nē, tie netika aizliegti kādu tikumības likumu dēļ, bet gan tādēļ, ka tie pozicionē sievieti kā vīrieša izklaides objektu.
Ja ar šo vēl nepietiek, lai ieraudzītu, cik ļoti Islandē tiek domāts par katra cilvēka tiesībām būt cilvēkam, tad noderēs piemērs, ko uzgāju žurnāla “Ir” šī gada 20. numurā. Rakstā par zādzību virtuālās valūtas apstrādes centrā Islandē (“Neredzamās naudas pazušana”, Deivids Segals, “New York Times News Service”) tika stāstīts, kā ieslodzītais Sindri Stefansons mierīgi aizbēdzis no cietuma, jo to īpaši neapsargāja. Tagad jau Stefansons esot notverts un atgriezies atpakaļ Islandes cietumā, par ko paudis neviltotu prieku, jo dažas dienas cietumā Amsterdamā lika viņam novērtēt Islandes cietuma luksusa apstākļus. Tas vēl nebūtu nekas pārsteidzošs, jo daudz ir dzirdēts par Ziemeļvalstu cietumu trīszvaigžņu servisa cienīgo iekārtojumu, taču kāds sods pienākas par bēgšanu no cietuma? Nekāds, jo tas Islandē nav likumpārkāpums! “Mūsu sistēma paredz, ka persona, kurai tiek atņemta brīvība, centīsies to atgūt. Tas ir cietuma vadības pienākums panākt, ka ieslodzītie nekur nepazūd,” tā likumu skaidro kāds no bijušajiem augstākās tiesas tiesnešiem.
Iedomājoties šo — citas pasaules — bez kokiem, bet ar lielu cilvēkmīlestību, uzlieciet fonā paklausīties Bjorku. Viņas dīvainā mūzika un suģestējošā balss labi raksturo visu Islandes sajūtu — kaut kas tik ļoti nepierasts, nepieradināts, tomēr saistošs un gaišuma pilns.
Laimīgie latvieši Islandē
Pēdējā ceļojuma dienā jau jutāmies te kā mājās. Droši orientējāmies Reikjavikas centrā, kas patiesi nav liels, atļāvāmies pat brokastis par 43 eiro kādā omulīgā kafejnīciņā, jo arī cenas vairs nešķita tik milzīgas, un nedaudz skumām par to, ka jādodas mājās. Ar katru dienu atklājās vēl kaut kas, ko gribētos apskatīt vai izbaudīt, taču laiks ir nepielūdzams, tāpēc, nopirkuši Islandes sāli, islandiešu rakstnieka — Nobela prēmijas laureāta — grāmatu un vēl šādus tādus niekus, sākām ceļu uz mājām.
Sagadījās, ka lidmašīnā blakus mums sēdēja latvietis, kas, redzot mūsu ne pārāk priecīgo noskaņojumu, pats sāka ar mums sarunu un teica, lai neskumstam. Vārds pa vārdam, un sākām ar viņu sarunu, kas, atklāti sakot, ar nepazīstamiem latviešiem nemaz tik bieži lidmašīnās nenotiek. Izrādās, ka mūsu jauniepazītais draugs Islandē strādā celtniecībā. Viņa alga ir mērāma pāris tūkstošos, bet lētās aviobiļetes nodrošina regulāras tikšanās reizes ar ģimeni. Šādu viesstrādnieku Islandē esot samērā daudz, eiropiešiem neesot grūti te iekārtoties, taču, piemēram, valstīm, kas nav Eiropas Savienībā, gan nekāda pretimnākšana netiekot izrādīta. Arī viņš īsti neko sliktu par Islandi nevarēja pateikt, lai gan atzina, ka ikdienā biežāk satiek poļus.
Prieks bija dzirdēt, ka mūsu jaun-iepazītais draugs pavisam pārcelties uz Islandi negribētu, jo “mājas paliek mājas”, taču nepameta sajūta, ka no Islandes viņš mājās ved ne tikai naudu, bet arī drusciņu iekšējās laimes sajūtas. Šķiet, ka arī mūsu bagāžā tā bija nedaudz aizķērusies, un to gribētos novēlēt ikvienam, kas uzdrošinās iepazīt šo neparasto pasauli, Dieva eksperimentu stūrīti un visnotaļ laimīgo cilvēku zemi — aizbraukt, ieraudzīt, noticēt un atgriezties kaut nedaudz laimīgākiem! ◆
