(2. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 8. maija numurā.)
Ziemeļblāzmas medībās
Trešais dabas eksperiments, ar ko pazīstama Islande, noteikti ir ziemeļblāzma. Kad pirkām lidmašīnas biļetes, internetā lasīju, ka marts pavisam noteikti nav pateicīgākais laiks, kad apmeklēt Islandi, jo klimats nav īpaši draudzīgs, taču šajā mēnesī vismaz vēl ir redzama ziemeļblāzma. Šī ziņa patīkami mierināja, bet tur gan nebija rakstīts, ka ziemeļblāzma martā nav tikpat garantēta kā, piemēram, lietus.
Nonākot Reikjavikā, sapratām, ka gan suvenīru veikala pārdevēji, gan tūrisma gidi un autobusu šoferi ir “ziemeļblāzmu eksperti” — visi zināja teikt, ka pirmdien ziemeļblāzmas nebūšot, bet otrdien gan esot jābūt. Uz to tad arī ļoti cerējām.
Vakaros, ap plkst. 21, pie lielākās Reikjavikas baznīcas Hallgrimskirkjas sarodas nelieli cilvēku bariņi, ko ik pēc pāris minūtēm savāc lielāks vai mazāks autobuss, kas dodas ziemeļblāzmas medībās. Vieta autobusā, protams, ir jārezervē iepriekš — gaidot mūsu busiņu, es saskaitīju vismaz četras dažādas firmas, kas šo pakalpojumu piedāvā. Autobusu galamērķi ir dažādi, bet mērķis viens — tikt ārā no pilsētas gaismām, sekot līdzi rādījumiem par aktivitāti debesīs un ļoti, ļoti cerēt, ka brīnumi notiks. Viena autobusa vadītājs pat ar telefonu nofotografēja melnās debesis virs baznīcas un ziņoja, ka bilde rādot labas ziņas — kameras “acs” jutīgāk uztver gaismu maiņas, un tās solot, ka polārblāzma jau veidojas.
Bijām cerību spārnoti, taču mūsu gadījumā spīdoši brīnumi nenotika — lai arī vienu brīdi melnajās debesīs pavīdēja kaut kas blāzmveidīgs, tas tomēr vairāk šķita kā acu apmāns no pārāk ilgas ieurbšanās tumsā, nevis gaidītā atmosfēras augšējo slāņu spīdēšana. Lai gan ticu, ka ziemeļblāzmas redzēšana noteikti būtu piešķīrusi mūsu ceļojumam pilnīgi jaunu nokrāsu, jāsaka, ka arī bez tās šis nakts izbrauciens bija ļoti aizraujošs — pirmkārt, doties ekspedīcijā, lai tvertu kaut ko netveramu, bija īpaši, un, otrkārt, mūsu tūres vadītājs mūs pārsteidza ne tikai ar savu neatlaidību kāvu medībās, bet arī ar karstu kakao un našķiem, ko latviski saucam par “žagariņiem”. Ņemot vērā, ka šis nakts izbrauciens vienai personai izmaksā apmēram 50 eiro, varētu domāt, ka “žagariņi” un kakao nav tā vērts, taču labā ziņa ir tāda, ka ziemļblāzmas nesagaidīšanas gadījumā esat laipni aicināts doties šajā izbraucienā kādā citā naktī — iegādātā biļete ir spēkā, līdz brīdim, kad Aurora Borealis tomēr izdosies ieraudzīt.
Milzu ūdenskritumi, ko šķērsot tikai mīlestībai
Vēl viens liels brīnums mazajā Islandē ir elpu aizraujošie ūdenskritumi — pat ja dzīvē redzēts iespaidīgais Niagāras ūdenskritums Amerikā, Islandes dabas spēks vienaldzīgu neatstāj, tā vismaz atzina mans ceļabiedrs, kurš varēja šīs lietas salīdzināt. Vēl jo vairāk, Niāgaras ūdenskritums ir tikai viens, bet te Godafoss, Seljalandsfoss, Gullfoss un Skogafoss piedāvā katrs ko savu.
Lai arī pēc fotogrāfijām un video mani visvairāk ieinteresēja Skogafoss, mūsu izvēlētais “Golden Circle” tūroperators piedāvāja apskatīt Gullfosu. Gida slavinošos aprakstus klausījos ar mazu neticību, taču realitāte desmitkārtīgi pārspēja dzirdēto — dabas varenību vēl nekad nebija nācies izjust ar tik lielu un neapturamu spēku kā te. Šim ūdenskritumam ir vairāki līmeņi, vējš ir stindzinoši auksts un nevaldāms (no augšējā skatu laukuma redzams, ka vējš te nozadzis vāciņu ne vienam vien fotoaparātam), puse no iespaidīgā ūdenskrituma ir aizsalusi, kas skatu padara vēl sirreālāku, jo šķiet, ka laiks ir pa pusei sastindzis.
Neraugoties uz nevaldāmo straumi un lielajiem ūdenskrituma apmēriem, pastāv leģenda, ka vienam jauneklim tomēr izdevies šo upi te veiksmīgi šķērsot — mīlestības dēļ, protams. No vienas puses, tas neizklausās pārāk reāli, bet, no otras puses, Islandē daudz kas liek paplašināt robežas tam, ko uzskatām par reālu, tāpēc vienkārši gribas ticēt.
Maza, lepna, galvenais — neatkarīga valsts
Klinšu grēdas, kas izveidojušās tektonisko plātņu saskares rezultātā, iespējams apskatīt Tingvelliras nacionālajā parkā, kam ir īpaša nozīme Islandes vēsturē pavisam citu iemeslu dēļ — tieši šeit 930. gadā esot dibināts pirmais nacionālais Islandes parlaments — altings, kas uz sanāksmēm te pulcējies līdz pat 18. gadsimta beigām.
Nav noslēpjama pietāte un lepnums gida balsī, kad viņš stāsta par ilgnoturīgajām altinga tradīcijām un savas tautas stipro garu — līdzīgi kā latvieši, arī islandieši zina, ko nozīmē būt pakļautiem pašiem savā zemē un cīnīties par neatkarību.
No 13. gadsimta šī sala piederēja Norvēģijai, bet 20. gadsimta sākumā tā pārgāja Dānijas Karalistes pārvaldībā, lai gan salas iekšienē jau bija sākušas virmot nacionālās atmodas vēsmas. Arī islandiešiem šis, starp citu, ir tāds kā jubilejas gads — 1904. gadā viņi pasludināja neatkarību no Dānijas un pašnoteikšanās tiesības, bet 1918. gadā lēma par suverenitāti. Tiesa gan, Dānija saglabāja tiesības izlemt ārpolitikas jautājumus, un tikai 1944. gadā Islande sevi pilntiesīgi varēja pasludināt par neatkarīgu republiku. Kā islandieši tagad vērtē savus kolonizētājus? To, protams, tik īsa ceļojuma laikā nav iespējams saprast, un atbilde noteikti nav vienprātīga, taču ļoti saistoša un dialogu rosinoša šķita izstāde Reikjavikas mākslas muzejā — par godu suverenitātes simtgadei te bija atlasīti Dānijas laikmetīgās mākslas darbi, kas tiešā vai ne tik tiešā veidā reflektē par šīs valsts kā kolonizētājas vēsturi, piemēram, te bija apskatāma dokumentālā filma par Grenlandi, kas vēl joprojām pieder Dānijai.
Politiskajā un vēstures kontekstā mums, latviešiem, Islande ir tuva vēl viena iemesla dēļ, ko nezināja pat mūsu islandiešu gids — tieši Islande bija pirmā valsts pasaulē, kas 1991. gada augustā uzdrošinājās atzīt Latvijas neatkarību no Padomju Savienības, tādējādi iedrošinot arī citas valstis tā rīkoties.
(Turpmāk vēl.)
