Klintainiete Monika Bērziņa atzīst, ka viņas dzīve veidojusies bez īpaši izstrādāta scenārija, un viss noticis it kā pats par sevi. Bijuši kāpumi un kritumi, bet lielākoties tā plūdusi kā upe. Par viņu teic — atsaucīga, izpalīdzīga un darbīga. Monika piekrīt, ka nevar atteikt, ja kādam jāpalīdz, un allaž gribas apgūt ko jaunu. Par to saruna ar klintainieti.
Prot visus lauku darbus
— Kur ir jūsu dzimtā puse?
— Latgalē, Preiļu novadā. Dzīvojām dziļi laukos attālākā vietā no centra, un līdz skolai bija kādi seši vai septiņi kilometri. No rīta vēl kāds aizveda, bet atpakaļ lielākoties gājām kājām. Ziemā jau tā taisni pa ceļu nevarēja iet, un vajadzēja izbrist gan grāvjus, gan kupenas. Kājas slapjas, un gadījās, ka pat zābaki piesala pie zeķēm. Atceros, ka tādās reizēs mani mājās sēdināja pie krāsns, vannoja kājas un deva dzert tabletes, kas man tolaik šķita milzum lielas. Arī akmens ceļmalā likās milzīgs. Mamma nomira, kad man bija 11 mēneši. Tēvs apprecējās otrreiz, un ieguvu otru mammu, ko tā arī pieņēmu. Visu mūžu esmu lepojusies, ka man ir tik daudz vecvecāku — pa divi no abām mammām un tēva puses, jo arī viņš dzīvoja audžuģimenē. Visi mani lutināja. Man ir divas jaunākas māsas, kuras joprojām dzīvo Latgalē. Tēvs ar māti kolhozā ganīja aitas, arī es jau agri sāku to darīt. Tas bija mans darbiņš vasarās pēc skolas. Nav tāda lauku darba, ko neprastu, un tas deva labu pamatu dzīvei. Vienīgi no vīriešu darbiem nekā nesaprotu, jo tos mājās allaž paveica vectēvs, tēvs un vēlāk vīrs. Ja mājās nagla jāiesit un neviena nav tuvumā, esmu bezspēcīga. Tā ka no vīriešiem vienmēr esmu bijusi lutināta.
— Kur tālāk dzīve aizveda?
— Augot tādā noslēgtā vidē, bija mazs priekšstats, kas notiek citur. Biju apzinīga skolniece un nevarēju iedomāties, ka var kaut ko neizpildīt vai neizdarīt. Baiļojos par daudz ko, bet dzīve visu iemācīja. Beidzot pamatskolu, vajadzēja iet kaut kur tālāk mācīties, bet es nezināju, ne ko īsti vēlos, ne kur kas ir. Draudzene jau bija devusies uz Malnavas lauksaimniecības tehnikumu un es līdzi. Viņa mācījās par zootehniķi, bet es negribēju pa kūti bradāt, jo mājās ar to pietika. Izvēlējos grāmatvedību, ko arī apguvu. Absolventiem bija sadale galvenokārt pa kolhoziem un sovhoziem visā Latvijā, bet es atkal negribēju palikt laukos un pieteicos darbam “Lauktehnikā”, kas tomēr bija pilsētā. Piedāvājumā bija divas vietas un viena no tām Aizkrauklē, tolaik Stučkā.
“Likvidē” darbavietas
— Kādi bija pirmie iespaidi par šo pusi?
— Nekad iepriekš nebiju tur bijusi un nezināju, kur kas ir. Izkāpām ar vēl vienu meiteni no autobusa autoostā, kas tolaik bija tāda neliela celtne. Stāvam ar visiem koferiem, un nav ne mazākās nojausmas, kurp doties. Jautājām kādam ceļu, un tas cilvēks mums norādīja tik lielu līkumu, ka nogājām pāris kilometru. Vēlāk atklājām, ka uzņēmuma kantora ēka nebija tālu no centra. Tās būdiņas vēl tagad tur redzamas.
— Dzīve pilsētā bija tāda, kā iepriekš izsapņota?
— Noteikti citādāka, nekā biju pieradusi. Sākumā nebija, kur dzīvot, nakšņoju turpat kantorī. Vēlāk paliku kopmītnē, tad iedeva vienistabas dzīvokli un pēc tam lielāku. Pirmo reizi apprecējos ātri un tikpat ātri izšķīros, bet to nenožēloju. Šīs pieredzes dēļ joprojām dzīvē neciešu pārmērīgu alkohola lietošanu un dzērājus. Ar otro vīru Pēteri esam precējušies jau 44 gadus. Viņš strādāja patērētāju biedrībā un nāk no Aizkraukles pagasta.
— Grāmatveža darbs patika?
— Darbs bija, un darīju, daudz nedomājot, kas patīk un kas nē. “Lauktehnikā” sāku ar dažādiem pienākumiem lietvedībā un grāmatvedībā, kas bija jāapgūst jau praksē, jo līdz tam bija tikai teorētiskās zināšanas. Tagad smejos, ka esmu meistare uzņēmumu likvidēšanā, jo darbu “Lauktehnikā” beidzu ar tās slēgšanu, kad sākās pārmaiņu laiks un uzņēmums sadalījās. Vajadzēja sakārtot visu dokumentāciju tā likvidācijai, un līdz beigām 1995. gadā palikām četri darbinieki.
— Ko pēc tam darījāt?
— Piedāvāja darbu sporta biedrībā “Vārpa”, kur arī biju grāmatvede. Vadītājs Ēriks Tatarčuks bija straujas dabas, kuram visu vajadzēja ātri. Tie, kuri viņu pazina, brīnījās, kā varu tur strādāt, bet nebija problēmu. Ar katru jāprot saprasties, un vadītājs daudz atbalstīja savu kolektīvu. “Vārpā” nostrādāju 19 gadus, un atkal — līdz likvidācijai 2014. gadā. Nostrādāju visilgāk no visiem biedrības grāmatvežiem. Tad jau devos “kārtīgajā” pensijā.
Izmēģina daudz
— Atgriezāties atkal laukos?
— Tā vairāk bija vīra vēlme. Viena paziņa iepazīstināja mūs ar Zelmas tanti Klintaines pagastā, kurai mājās vajadzēja palīgu. Vispirms viņa ievāca visu iespējamo informāciju, kas esam par cilvēkiem, un pēc laika piezvanīja, vispirms piedāvājot iestādīt kaut ko dārzā. Sākām turp doties biežāk, līdz pārcēlāmies pavisam, zemi izpirkām par sertifikātiem. Māja bija veca, un, kad sākām paši saimniekot, to nojaucām un vienā vasarā uzcēlām jaunu. Tolaik bija tādi laiki, ka neko no tehnikas nevarēja nopirkt, ja nebija zemnieku saimniecības. To reģistrējām 1992. gadā, nopirkām traktoru un citu tehniku. Plaši izvērst darbību gan nevarēja — vienā pusē Daugava, otrā šoseja un līdzās kaimiņi. Tomēr esam izmēģinājuši visu — bija aitas, sivēnmāte, truši, dažādi mājputni, zemenes, kāposti, kartupeļi, burkāni un daudz kas cits. Zeme gan te uz dolomīta, ko bija grūti iekopt, un tehnika bieži lūza. Bija arī laiks, kad mums bija četras govis, un tolaik vēl strādāju. Sākumā vēl mums nebija savas automašīnas, un no Rīteriem līdz Aizkrauklei braucu balsojot. Pati brīnījos, kā to visu varēju izdarīt un pagūt! Man savulaik bieži aizrādīja, vai tad es lēnāk neprotot iet. Visu varēja un vajadzēja ātri.
— Kas pamudināja pārtraukt aktīvo saimniekošanu?
— Padarbojāmies un sapratām, ka jāmet miers. Tagad palikušas tikai vistas un bites. Biškopībā galvenais darītājs un zinātājs ir Pēteris. Kā smejos, šajā jomā strādāju par pasniedzēju vīram — padot vai atnest kaut ko. Profesionālās zināšanas biškopībā apguva arī meita Ilze, bet aktīvi ar to vēl nenodarbojas, arī es jau kaut ko esmu iemācījusies. Vairs pat kartupeļus sev nestādām, jo cik tad mums vajag. Abi esam pensijā un darām, cik pašiem vajag. Darbu gan netrūkst, un brīnos par tiem, kuri teic, ka pensijā slikti un garlaicīgi — pietrūkst laika visu pagūt. Kad strādājām un bērni bija mazi, vajadzību bija daudz un ienākumi niecīgi, tagad varam vairāk atļauties. Tāpēc, ja ir iespēja, braucam ekskursijās un apmeklējam pasākumus. Jau padomju gados daudz kur būts, pateicoties arodbiedrības atbalstam. Interesants bija brauciens pa Kaukāzu, ļoti patika ceļojums pa Jeņisejas upi no Krasnojarskas līdz pašiem ziemeļiem. Uz Rietumiem tolaik nevarēja brīvi tikt, bet radās izdevība aizbraukt ekskursijā uz Bulgāriju. Atceros, ka reiz ar kolēģi vedām ekskursijā 30 bērnu grupu uz Krieviju. Tagad gan nebūtu tādas drosmes un uzņēmības to visu paveikt. Pieredzes apmaiņas braucienos pabūts arī Eiropā un tepat Latvijā, izmantojot Lauku atbalsta dienesta piedāvājumus. Kopā ar mazbērniem apskatīta Dānija un Malta, būts arī Vācijā un citur.
— Cik tad saime ir liela?
— Meitas Aiga un Ilze, pieci mazbērni un gaidāms otrs mazmazbērns. Tik jauna es esmu! Daļa ir Rīgā, daļa Koknesē. Jaunajiem ir dažādas intereses un arī pasaule izbaudīta, bet visi atraduši savu vietu. Radu pulks mums liels, jo arī Pēteris nāk no lielas ģimenes. Ja visus saskaita, iznāk ap simt. Šajos gados mums izveidojies arī liels draugu un paziņu pulks. Varu kontaktēties gan ar zināmiem, gan pirmo reizi satiktiem cilvēkiem un palīdzu, kam varu. Tomēr, ja ir kāda netaisnība vai kāds nodarījis pāri, varu būt arī nešpetna. Pēc tam gan pašai par to visu nāk smiekli. Abi ar Pēteri esam bijuši par vedējiem astoņiem pāriem. Tagad smejos, ka citi naudu krājuši, bet mēs to notrallinājuši kāzās, jo savi izdevumi ir arī vedējiem, vēlāk ir jubilejas, kristības un citi svētki. Ne visi pāri vairs ir kopā, bet attiecības saglabājušās ar visiem. Mums ir pieci krustbērni. Kopumā esmu optimiste un neturu sevī negatīvās emocijas. Kā iet, tā iet uz priekšu, lai arī bijuši dažādi pārdzīvojumi. Ticu, ka pasaulē ir kāds augstāks spēks, kas vada mūsu dzīvi, bet uz baznīcu eju reti. Kaut kur lasīju Hansa Kristiana Andersena teikto, ka ikviena cilvēka dzīve ir pasaka, kas rakstīta ar Dieva roku. Tā laikam bijis arī man.
Dara to, ko var
paveikt ātri
— Jūsu lielā aizraušanās ir rokdarbi. Tie patika jau bērnībā?
— Jā. Kad gāju ganos, daudz izšuvu, un tie darbiņi vēl tagad saglabājušies. Vienmēr esmu apbrīnojusi, ko citi prot, jo cilvēki darina fantastiskas lietas. Pati arī daudz ko esmu izmēģinājusi, un, šķiet, no rokdarbiem protu visus. Vienīgi aust neesmu iemācījusies, lai arī to darīja mamma un viņas māsa. Skaisti darbi, un man patīk, arī stelles vecāku mājās bija, tomēr tā arī šo prasmi neapguvu. Savā ziņā neesmu tik ļoti čakla, jo daru galvenokārt tikai to, ko varu paveikt ātri. Varu kādu laiku arī nedarīt neko, bet, kad iesāk, viss notiek ātri. Arī konservējumi ziemai patīk tie, kurus var vienkārši pagatavot.
— Zeķi noadīt un citus rokdarbus gan nevar paveikt ātri!
— Sava pacietība tur vajadzīga, un, ja kas aizrauj, daru, kamēr izdaru. Pirms kāda laika vienā no Aizkraukles poliklīnikas kabinetiem ieraudzīju izšūtu kartīti. Tā tik ļoti iepatikās, ka arī gribēju tādu izgatavot. Bija izdevība to apgūt pie aizkrauklietes Mirdzas Elstes, un sāku darboties. Kā allaž, vīrs atbalstīja, palīdzot sagādāt nepieciešamās lietas, un es veidoju. Kartītes gan pagaidām noliktas malā, un šobrīd vairāk esmu pievērsusies dimanta izšuvumiem. Ieraudzīju gleznu šajā tehnikā un atkal sajūsminājos — kā to var dabūt gatavu! Mēģināju arī pati un aizrāvos. Visas sagataves ir nopērkamas, lai arī tas ir dārgs prieks. Tomēr nekas, jo rezultāts ir brīnišķīgs. Varu līdz vēlai naktij sēdēt pie viena darba, jo tas aizrauj. Interesants bija cimdu un zeķu adīšanas projekts Pļaviņu novada kultūras centrā. Nodarbību pat šķita par maz, lai gan iemācījāmies daudz ko jaunu, kā citādāk var to pašu zeķi vai cimdu noadīt. Un atkal var pabrīnīties, ko tikai cilvēki prot! Dažkārt pašai nav uzņēmības sākt ko jaunu, bet, kad redzi, kā izdevies citam, arī pašai sokas. Vēl tik daudz gribētu apgūt, cenšos apmeklēt dažādas nodarbības, jo viss ir interesants. ◆
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Monika Bērziņa.
DZIMŠANAS LAIKS: 1949. gada 25. oktobris.
DZĪVESVIETA:
Klintaines pagasta “Kalnieši”.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā.
NODARBOŠANĀS: pensionāre.
ĢIMENE: vīrs Pēteris, divas meitas, pieci mazbērni un gaidāms otrais mazmazbērns.
VAĻASPRIEKI: rokdarbi, ceļošana.
