Jau vairākus gadus Neretas, Saukas, Gricgales un Zalves luterāņu draudzē kalpo mācītājs Aldis Pavlovičs, kurš ordinēts 2001. gada 30. aprīlī.
Jau vairākus gadus Neretas, Saukas, Gricgales un Zalves luterāņu draudzē kalpo mācītājs Aldis Pavlovičs, kurš ordinēts 2001. gada 30. aprīlī. Vēl pirms neilga laika Aldis Pavlovičs strādāja arī Mazzalves un Ērberģes draudzē. Visur, kur šis garīdznieks kalpo, viņu raksturo kā enerģisku, radošu un gudru.
Alda Pavloviča ģimene — sieva Dita, dēli Rihards, Oskars un Pēteris — nu pastāvīgi dzīvo Neretā. Lai arī viņi ir rīdzinieki, dzīve mazpilsētā šķiet interesanta. Dita strādā Neretas vidusskolā par psiholoģi un zīmēšanas skolotāju. Mācītāja kundze sadarbībā ar draudzi veido arī nelielu izdevumu — Neretas draudzes vēstnesi. Šogad Pavloviču ģimene gaida ceturto bērniņu.
Uzklausa Ģertrūdes kundzes lūgšanas
— Kādā vecumā izvēlējāties kļūt par garīdznieku? Kāpēc tieši par luterāņu mācītāju?
— Mani vecāki bija luterāņi un Rīgā apmeklēja Jēzus draudzi, bet vecmāmiņa Ģertrūde darbojās arī baptistu draudzē — viņa Krusta baznīcā Čiekurkalnā spēlēja ērģeles. Man jau kopš bērnības bija saistība ar abām šīm konfesijām. Tomēr luterāņi man bija tuvāki, un Jēzus draudzes baznīcā es dziedāju jauniešu ansamblī. Kad mācījos 9. klasē, reiz, kad baznīcā dziedāju, man starp dziesmām kaut kas bija jāpasaka. Kad pateicu savu sakāmo, pēkšņi sajutu, ka baznīcā būtu mana īstā vieta.
Protams, mana pārliecība reizēm arī nebija tik stipra. Beidzu vidusskolu, dienēju padomju armijā, Teoloģijas fakultātē stājos 1992. gadā, bet netiku. Tikai 1997. gadā nokārtoju evaņģēlista eksāmenus, un man piešķīra tiesības aizvietot mācītājus. Tā es kļuvu par mācītāja palīgu un sāku kalpot Neretā. Iestājos Lutera akadēmijā, kuru absolvēju 2001. gadā.
Kļūt par mācītāju mani mudināja arī vecmāmiņa. Viņas lielākais sapnis — kaut es kļūtu par Dieva kalpu. Lai tas piepildītos, viņa par mani neatlaidīgi lūdza. Lai arī viņa nepiedzīvoja manu ordināciju, mūža nogalē vecmāmiņa bija ļoti laimīga, jo uzskatīja, ka Dievs viņu sadzirdējis.
Ditas sapnis piepildās
— Kā jūs satikāties ar Ditu?
— 1991. gadā Jēzus draudzē, kur Dita gāja iesvētes mācībās, iepazināmies kādā saviesīgā draudzes vakarā. Ditu biju pamanījis jau agrāk. Es zināju, ka viņa šajā vakarā būs. Jau iepriekš apņēmos viņu uzrunāt un iepazīties. Tā mēs sadraudzējāmies, pēc diviem gadiem apprecējāmies.
Kad iepazinušies, abi vēl nezinājuši, ka Aldis būs mācītājs.
— Arī manā dzīvē ir tikpat interesanta sakritība kā ar Alda vecmāmiņu. Kad sāku iet uz baznīcu, man radās doma, ka jālūdz Dievs, lai mans vīrs būtu mācītājs. Šī doma nāca pati no sevis, es to uztvēru kā simbolisku Dieva vadību, — saka Dita.
Lasa, makšķerē un sporto
— Kāds jums abiem ir vaļasprieks — katram savs vai arī kopīgs?
Dita: — Mums nav nevienas kolekcijas, ko varētu citiem parādīt. Man prieku sagādā vienkārši būt mājās kopā ar bērniem. Saprotu, ka uz mūsu ģimeni sabiedrība tomēr raugās nedaudz savādāk nekā uz pārējiem, mums nekas nav slēpjams, dzīvojam vienkārši. Nereta ir laba vieta, mūsu draudzē nu ir ap 130 cilvēku, tā ka darba netrūkst.
Aldis: — Es aizraujos ar makšķerēšanu un kopā ar zēniem spēlēju futbolu. Vasarā spēlējām skolas laukumā, ar savu komandu bijām arī Pilskalnē un Ērberģē. Futbols man tuvs jau kopš bērnības. Jaunībā metu veseri un disku. Tagad palicis futbols. Mana vieta ir aizsardzībā, vārtos stāvēt gan nepatīk. Uz upi mūsu laukos netālu no Viļāniem ejam visi, es makšķerēju, pārējie peldas vai sauļojas.
Mēs abi esam diezgan lieli grāmatu lasītāji. Lasām dzeju, patīk Vācietis un Ziedonis. Dzejniece Marta Dakne ir mazpazīstama, bet man ļoti tuva, viņai ir jauki garīgie dzejoļi.
— Vai jums, mācītāj, pašam bijušas kādas atklāsmes?
— Īpašu, pārdabisku atklāsmju nav bijis, tādu nav arī vairumam cilvēku. Ticības dzīve un ticības piedzīvojums iekļaujas mūsu ikdienā un visā mūsu domāšanā. Mācītāja amats ir sevišķs, jo tas ir īpašs Dieva aicinājums. Šaubu brīži ātri paiet. Tie rodas tad, kad ir neveiksmes, kad secinu, ka pats esmu tāds pats grēcinieks kā citi.
Nestāties ceļā žēlastībai
— Ko jūs sev varat pārmest?
— Man tīri cilvēciski dažkārt ir grūti kontaktēties ar cilvēkiem, jo pēc rakstura esmu diezgan noslēgts. Pieņemu cilvēkus tādus, kādi viņi ir, bet ne ar visiem uzreiz varu rast kontaktu. Tādos brīžos atceros, ka cilvēcīgie ieradumi nedrīkst nostāties ceļā Dieva žēlastībai, kurai jāaiziet līdz jebkuram cilvēkam. Neatkarīgi no tā, vai viņš man ir simpātisks vai nav.
Sakot sprediķi, var būt sajūta, ka stāvi priekšā Dieva žēlastībai. Tad mācītājam var rasties mazvērtības komplekss vai šaubas. Šādu brīžu nav daudz. Tos kompensē apziņa, ka Dievs mani šim darbam ir svētījis un dod spēku, ka draudze mani saprot.
Kad zudis viss, glābj Kristus
— Kā jūs, mācītāj, izskaidrojat, ka labā pasaulē paliek arvien mazāk, ka vairojas ļaunums?
— Posts un nelaimes pasaulē sākušās ar grēkā krišanu, bet mums ir jāpaļaujas uz Dievu. Kāpēc arī labiem cilvēkiem notiek ļaunas lietas? Viņi slimo, zaudē tuviniekus, viņiem neveicas. Tomēr tiem, kuri mīl Dievu, viss galu galā nāk par labu. Ticība tiek pārbaudīta, tāpēc tai jāiet cauri grūtībām.
Ciešanās un grūtībās cilvēks bieži vēršas pie Dieva un tad gūst atziņu, ka vienīgi viņš var dot mierinājumu, ka tikai Jēzus Kristus dod mūžīgo dzīvību un ir vienīgais drošais pamats, kad visa pasaule iet bojā.
Pēdējā iespēja
— Amerikas Savienoto Valstu prezidents tur roku uz Bībeles, bet tajā pašā laikā draud ar karu Irākai…
— Viņš ir prezidents, kuram jārūpējas par savas valsts drošību. Ja karš ir vienīgais veids, kā pasargāt savu tautu, tad spēka lietošana acīmredzot ir pēdējais līdzeklis, kā to panākt. Ja tur ir citi motīvi, piemēram, naftas bizness, nevis cīņa pret terorismu un pasaules pasargāšana, tad to zina Dievs. Lai kas pasaulē notiktu, nekas mūs nevar šķirt no Kristus mīlestības.
Celibāts kā ziedojums
— Kā jūs vērtējat celibātu katoļticībā?
— Mārtiņš Luters savulaik apprecēja mūķeni, un tas bija viens no strīdus āboliem baznīcas reformācijā. Sakarā ar celibātu radušās daudzas problēmas. Bībelē nekur nav teikts, ka mācītājs nedrīkst būt precēts cilvēks. Katoļu baznīcā tas ir pieņemts tikai vienpadsmitajā gadsimtā, pirmajos desmit gadsimtos celibāta nav bijis.
Katoļu baznīcā ir spēki, kuri patlaban cīnās par celibāta atcelšanu. Katoļu priesteriem Dievs dod šo apbrīnojamo dāvanu — kalpot, ievērojot celibātu. Katrs izvēlas savu ceļu. Daudzi jau semināra laikā pārdomā un sevī neatrod spēku šim atturīgajam dzīvesveidam. Par priesteri kļūst tikai tas, kurš sevi pilnībā spēj ziedot baznīcai, jo viņam nav ģimenes.
Īpaša sajūta, pirmo reizi ienākot
— Jūs sludināt ļoti senā un tradīcijām bagātā dievnamā, kuru draudze nosargājusi pat padomju laikā. Vai tajā jūtat kādu īpašu auru?
— Sprediķojot senā dievnamā (Neretas baznīca celta 1593. gadā — aut.), sajūta ir pavisam savādāka nekā jaunuzceltā baznīcā. Īpaši jutos, kad šajā baznīcā ienācu pirmo reizi, arī tad, kad pirmo reizi kāpu kancelē.
Pirms manis te kalpojuši vairāk nekā divdesmit mācītāju, un šī baznīca neretiešiem nesusi Dieva svētību jau četrus gadsimtus.
Neretas baznīca ietekmē pat cilvēkus, kuri dievnamos nekad nav bijuši, bet mūsu baznīcā iegriezušies kā ekskursanti. Arī uz mani šī senā celtne atstāj ļoti lielu iespaidu. Nu jau gan te jūtos kā mājās, kaut gan īpašā izjūta, šķiet, nezudīs nekad.
— Vai spējat baznīcu uzturēt labā kārtībā?
— Par laimi, lieli postījumi to nav skāruši, bet daudz kaitējis laiks. Tāpēc arī draudzei darba netrūkst. Visu darām pamazām, nesteidzoties, saviem spēkiem, palīdz arī māsu draudzes ārzemēs.
Izstrādāts projekts jumta un ērģeļu remontam. Noņēmām vitrāžas, kuras vedīsim uz Rīgu restaurēt. Atjaunoti vecie logi, ierīkota krāsns, tāpēc baznīcā silti.
Sprediķis “jāiznēsā”
— Kā jūs rakstāt savus sprediķus? Vai tos dodat novērtēt arī Ditai?
— Sprediķu pamattēmas ir iekļautas baznīcas gadā, bet ir iespējas variēt. Tēmas var izvēlēties no Vecās derības, Jaunās derības un Evaņģēlija. Ir arī citi varianti ar dažādiem Svēto rakstu sakārtojumiem, var runāt par draudzē svarīgām lietām, saistot tās ar Svētajiem rakstiem. Tēmu izvēlos nedēļas sākumā un tad to “iznēsāju”, jo sprediķa doma un kodols jāizjūt līdz pēdējam sīkumam.
Tad sāku rakstīt, un Dita ir pirmais cilvēks, kurš šo sprediķi dzird un vērtē. Man svarīgi, vai viņa uztver galveno domu, vai ir kādas neskaidrības. Ja sprediķi sapratīs Dita, to sapratīs arī mani klausītāji.
Tomēr ir gadījies, ka pēc sprediķa jādzird pilnīgi atšķirīgi viedokļi. Kaut arī sprediķis ir mācītāja monologs, garīgi tam jābūt mācītāja dialogam ar klausītāju. Jābūt abpusējam kontaktam, citādi kristīgai kalpošanai nav nozīmes.
Mēs visi esam līdzvērtīgi, mācītājs nav augstāks, bet tāds pats nožēlojams grēcinieks, tikai Dievs no viņa prasīs vēl vairāk.
Durvis atvērtas visiem
— Vai pie jums arī mājās cilvēki vēršas pēc palīdzības un garīga stiprinājuma?
— Tas nenotiek bieži, bet daži tomēr atnāk. Ja kādam esmu vajadzīgs, lai nāk droši, manas durvis viņam ir atvērtas. Cilvēki iedomājas, ka mācītājs ir ļoti aizņemts, ka viņam nebūs laika uzklausīt. Padomu var dot arī Dita, jo ir diplomēta psiholoģe, viņas palīdzība var būt īpaši nozīmīga.
***
Tā Neretā dzīvo un strādā jauns, enerģisks mācītājs Aldis Pavlovičs. Kādā no saviem sprediķiem viņš saka: “Dievs brīnišķi darbojas mūsu dzīvē. Viņš mūs aicina, apgaismo un svētdara tāpat, kā no mazas sēkliņas izaudzē skaistu puķi, kas nobriest un nes vērtīgu augli.” Mācītājs cilvēku aicina pasauli redzēt kā ziedam, ko audzējis Dievs. Viņaprāt, tam visam jānotiek ticot, cerot un mīlot.
