(Nobeigums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 10. septembra numurā.)
***
Uzzināju, kā cēlies teiciens “stinking rich”. Izrādās, tas arī saistīts ar tradīciju glabāt cilvēkus ap baznīcu. Jo cilvēks bagātāks — jo tuvāk viņa kapavieta baznīcai. Ja pavisam bagāts — tad glabā zem baznīcas grīdas, kur līķis, protams, sāk smirdēt.
3. augusts
Gaidu lidmašīnu uz mājām. Rakstu ar “zelta” pildspalvu, ko nopirku Gliptotēkā — ļoti foršā muzejā Kopenhāgenā, kur redzēju gan senas mūmijas, gan Francijas impresionistus un citas pērles — sākot no Degā, Sezāna un Renuāra, beidzot ar van Gogu, Pikaso un Rodēnu. Visu gribējās fotografēt, lai pēc tam atcerētos — vai tas nozīmē, ka nemāku baudīt mākslu, kad to redzu? Kāpēc ir svarīgi atcerēties? Vai tad nevajadzētu būt, ka ir svarīgi, redzot kaut ko skaistu, sajust sevī kaut ko skaistu. Mmm?
Pēc tam biju Kristiānijā — tur gan neko nefotografēju, jau tā bija kauns izskatīties pēc tipiskas tūristes, ha.
Es nezinu, kādu to Kristiāniju biju iedomājusies, bet tā noteikti bija pavisam kaut kas cits. It kā jocīgi. It kā forši. Nezinu. Kā tāds zoodārzs, kur apskatīt vecos hipijus un koka “lavačkā” nopirkt zāli — pat tas vairāk izskatās pēc tūristiem domātas atrakcijas. Bet tur tiešām vēl ir “vietējie” — viņi tur dzīvo, dara savas lietas un izliekas neredzam tūristus, kas plūst pa ielām ar Kristiānijas aliņiem rokās.
Un tad vēl tajā pilsētas daļā, bet ne iekšā tajā pašā Kristiānijā, bija melna baznīca, kas man divas reizes ļāva baudīt savu torņu mūziku, bet pats tornis — kā no fantāzijām — tāds, kas pats sevi savijis ar zelta maliņu.
Daudz pārdomu, daudz ieguvumu, bet, protams, kad Daina viszinošas skolotājas tonī pajautāja, “ko no šī tu esi iemācījusies?”, “ko tu paņemsi sev līdzi?”, es vienkārši teicu, lai viņa “izslēdz” skolotāju, un viss.
Šī ir ļoti jauka valsts. Te pat ticība Dievam kaut kā ir reālāka — bez fanātisma un arī bez kauna sajūtas. Nejūtama patiesībā, vienkārši daļa no dzīves, nevis kaut kas atsevišķi. Vismaz no sarunām ar Mikaelu tā šķiet.
Kopenhāgena, protams, ir pilnīgi citāda nekā mazā Bredstrupa, bet jutos droši abās.
Kristiānijā varbūt gribētos pabūt PA ĪSTAM. Bet ne jau vienai. Te vajadzētu brīvdomīgu kompāniju.
5. augusts
(jau Rīgā)
Vēl es neizstāstīju, kā trīs reizes braucu plūkt puķes, kā mēs braucām peldēties, kā mani sajūsmināja muzejs TRAPHOLT, kur iepazinu tuvāk gan dāņu interjera dizainu, gan visādu citādu mākslu un redzēju pat vienu Nika Keiva darbu. Kā mēs bijām pilsētā Vejle, kur ēdām burgerus, kā Daina cepa picu un kā baznīcā visi jautāja, vai es esmu Dainas māsa. Ka Dānijā var pasūtīt īpašu pakalpojumu, ka tevi apglabā pilnīgi anonīmi un ka Bredstrupā ir ļoti neparasta altāra glezna — tajā ir attēlota pazudušā dēla atgriešanās (viens no Jēzus stāstiem līdzībās — es to pat zināju!), un gleznā ir ne tikai tēvs un dēls, bet arī suns! Jau tā netipisks sižets altāra gleznai, un vēl ar suni! Pirmos desmit gadus esot bijusi liela šūmēšanās, bet tagad visi to suni dievinot. Viena slavena dāņu māksliniece pat baznīcai piedāvājusi bez maksas veikt interjera renovāciju, lai baznīcas interjera toņus pieskaņotu šai gleznai, kas arī ticis izdarīts.
Vēl es nepastāstīju par filmām, ko vakaros mēdzām skatīties — mana favorīte noteikti ir “Cabaret” (“Kabarē”, 1972.) ar Laizu Minelli galvenajā lomā. Vispār nesaprotu, kā tas var būt, ka par šo superlielisko un neparasto filmu neko nebiju zinājusi. Varbūt mani biedēja, ka tas ir mūzikls, bet tas pavisam noteikti nav parasts mūzikls. ◆
