Ne tik daudz gadu pagājis kopš laika, kad, pavadot dēlu dienestā, katra māte klusībā lūdza kādu augstāku spēku: “Tikai neliec viņam doties karā!”.
Ne tik daudz gadu pagājis kopš laika, kad, pavadot dēlu dienestā, katra māte klusībā lūdza kādu augstāku spēku: “Tikai neliec viņam doties karā!”. Daudzu lūgšanas netika uzklausītas, un drīz saņemtā ziņa — man jādodas uz Afganistānu — lika nodrebēt ne vienai vien sirdij. Desmit gadu ilgajā karā, kura jēgu ne toreiz, ne tagad neapzinās pat tie, kuri tur bijuši, gāja bojā vai ievainojumus guva arī daudzi latviešu puiši. Īstas kara šausmas piedzīvojušie jaunieši pēc tam ilgi negribēja atcerēties tur notikušo, jo atmiņas allaž skaudri uzjundīja ne vien sāpes, bet arī daudzus neatbildētus “kāpēc?”. Nu viņi runā, un rūdīto vīru acīs pavīd kāda savāda izteiksme. Viņiem toreiz nebija izvēles…
Pussimt latviešu neatgriežas
1979. gada 25. un 26. decembrī pirmās padomju armijas vienības ienāca Afganistānā it kā ar mērķi palīdzēt afgāņu tautai novērst pilsoņu karu. Lielā Padomju Savienība “glābj” mazo Afganistānu! Patiesībā tas bija tikai un vienīgi okupācijas mēģinājums, kurš dušmaņu sīvās pretestības dēļ tā arī neizdevās. Desmit gadu ilgajā karā, kurā sūtīja lielākoties obligātajā militārajā dienestā iesauktos jauniešus no toreizējām padomju republikām, krita aptuveni 15 000 karavīru. Sākoties “perestroikai”, pēdējās Padomju Savienības karaspēka vienības no Afganistānas izveda 1989. gada 15. februārī.
No Latvijas padomju armijas sastāvā Afganistānā karoja 3640 vīru. Pēc oficiālām ziņām, šajā karā bojā gāja 54 Latvijas jaunieši, 177 guva dažādus ievainojumus, bet vienu joprojām uzskata par pazudušu bez vēsts.
Desmit gadu laikā karā pabija arī 65 jaunieši no Aizkraukles rajona. Viņi visi mājās atgriezās dzīvi, bet vairāki guva ievainojumus.
Viens brīvprātīgais
Aizkrauklietis Nikolajs Boiko, kurš tolaik strādāja Stučkas rajona kara komisariātā, atzīst, ka pat iesaukšanas dienā ne viņi, ne paši jauniesaucamie nezināja, kur būs jādien. Viņš arī šobrīd ir pārliecināts, ka nevienu ar varu šajā karā nesūtīja, puiši varēja atteikties, bet daudziem to liedzis darīt lepnums un spīts, cits tādējādi gribējis pierādīt savu vīrišķību. Diemžēl šo pārliecību “Staburagam” neapstiprināja tie, kuri šajā karā “brīvprātīgi” devās.
Toreizējie kara komisariāta darbinieki atceras, ka bijis viens gadījums, kad jaunietis pats pieteicies doties uz Afganistānu. Viņa vēlme izpildīta. Kāds arī atteicies, jo bijis precējies.
Ziedota jaunība
“Afganistānā piedzīvoto nevar aizmirst, lai cik ilgs laiks pagājis,” bilst vīri, kuri karoja pirms diviem gadu desmitiem. Bezjēdzīgs karš — vēlāk atzīs daudzi, bet toreiz citādi nedrīkstēja. Armijā iebildumus neuzklausa, tur valda tikai likumi un pavēles.
Laiku, kad ik dienu sāc ar klusu lūgšanu par mīļā cilvēka dzīvību, nekad neaizmirsīs arī mātes, tēvi, māsas un brāļi. Toreiz daudziem vecākās paaudzes cilvēkiem, kuri pieredzējuši Otro pasaules karu, tā šausmas nācās pārdzīvot otrreiz, tikai šoreiz — pavadot karā savus dēlus. Gata mātei, atceroties to laiku, aizlūst balss un acīs riešas asaras. Viņas dēls no kara atgriezās ar smagu ievainojumu, un viņai par to sāp sirds. Īsti vesels dēls nebūs nekad. Jāaizmirst sports, jo neba ar kruķiem vairs futbolu spēlēt.
“Tagad viņi nevienam nav vajadzīgi,” saka māte. “Afganistānā dienējušajiem nepienākas nekādas atlaides medikamentu iegādei, palīdzība vai ārstēšanās sanatorijā. Ja darbu nevari atrast, jāiztiek ar niecīgo invaliditātes pensiju. Virsnieki, kuri piedalījās šajā karā, saņem pensiju, bet ierindniekiem nekā. Vai tad viņi nav cilvēki? Kad reiz par to ierunājos, man atcirta — paši devās karā. Parādiet man kaut vienu, kuram ļāva izvēlēties! Jaunība atdota, un turpmākā dzīve sagandēta.” Kādēļ? Atbildes nav.
Sāpīgas atmiņas
Afganistānā karojušie negrib runāt par tur piedzīvoto. Viņi negrib atcerēties un noteikti nejūtas kā varoņi. Mēs nespējam iedomāties, cik drausmīgs ir karš un cik normāls tas var sākt likties.
Laiks dziedē daudzas brūces, bet nespēj izdzēst atmiņas. Daudzus gadus pēc pārdzīvotā viņi tomēr runā, reizēm tik atklāti, ka paši satrūkstas un piebilst — to labāk nerakstiet.
