Aizvadītajā nedēļā, kā ierasts, devos Jēkabpils, Rēzeknes, Krāslavas, Ludzas virzienā un pat līdz Zilupei. Šoseja visur bija droši izbraucama. Cita lieta, ja nesen beidzis snigt un viena ceļa kopēja darbības zonā ceļš notīrīts, bet citā darbs sākts no otra gala, piemēram, virzienā uz Madonu aizkrauklieši tīra līdz Aiviekstei. Braucot pa notīrītu ceļu, pēkšņa pāreja uz netīrītu un mašīna grāvī. Tādā vietā pagājušajā nedēļā redzēju divas avārijas.
Pie Madonas kāds no mūsējiem netika kalnā, tādēļ apkārtceļa vietā bija jāmēro attālums līdz pilsētas centram un jābrauc caur to. Tāpat ceļā no Krāslavas uz Aglonu kalnā netika kāda piena vedēja mašīna, un pagājušajā ceturtdienā vairākas mašīnas ledus dēļ nevarēja pabraukt. Kad biju Zilupē, sarunājos ar kādu, kurš brauca no Krievijas puses. Tur ceļi esot bijuši daudz tīrāki kā Latvijā.
Šādos braukšanas apstākļos autovadītājiem savstarpēji vajadzētu būtu daudz saprotošākiem. Īpaši, kad no mazāksvarīga ceļa jāizbrauc uz galvenā. Smagā automašīna nespēj tik ātri izdarīt manevru.
Ļoti nepatīkams ir jaunizveidotais aplis Viesītē, kuru ziemā īpaši grūti izbraukt. Izmēra ziņā vēl mazāks kā abi apļi Aizkrauklē, un tāpēc drīz vien drošības barjeras ap to bija nolauztas. Tagad barjeru vietā nolikti lieli akmeņi. Mašīnu pret tiem sasist ir ļoti elementāri. Līdzīga bīstama vieta ir pie Pļaviņu apļa.
Daudzi joprojām nav pārorientējušies uz braukšanu ziemas apstākļos, un piektdienas vakarā, braucot no Daugavpils līdz Aizkrauklei, pa ceļam bija četras ļoti bīstamas avārijas situācijas. Kas vispār notiek uz ceļiem, ja man vienam nācās piedzīvot tik daudz šādu brīžu? Pārsvarā apdzīšanas dēļ neatļautā vietā.
Savukārt viens no avāriju, kurās iesaistīti smago automašīnu vadītāji, cēloņiem ir rindas pie robežas. Tajās ilgi jāstāv, cilvēki neizguļas, un loģiski, ka pie stūres tāds vadītājs ir potenciāli bīstams. Gribu teikt paldies uzņēmumam “Virši — A”, kas līdzās degvielas uzpildes stacijām ierīkojis drošas stāvvietas. Tajās šoferi naktī var labi izgulēties, nebaidoties, ka no degvielas tvertnes izlies degvielu vai uzlauzīs kravas nodalījumu. Pats visbiežāk atpūšos Zīlānu uzpildes stacijas tuvumā.
Transporta inspekcija kontrolē, vai vadītāji ievēro noteikto atpūtas laiku. Nesen notikušajās pārbaudēs Grenctālē atklāja vairākus pārkāpumus. Bet lieta tāda, ka, braucot caur Lietuvu, apstāties naktsguļai nedrīkst. Pretējā gadījumā apzags. Lietuvā ceļi ir labākā kārtībā, toties blēžu tur vairāk. Degvielas cenu kāpuma dēļ tīkotāju iegūt to negodīgā veidā ir vēl vairāk. Tā nu gulēšana jāatliek līdz Latvijai. Uz Lietuvu kādu laiku gan nav braukts, jo šķelda, kas visbiežāk turp jāved, siltā laika dēļ nav pieprasīta.
Aizkraukles tuvumā redzēts šajā pusē pirmais fotoradars, bet, būdams smagās automašīnas vadītājs, ievēroju noteikto ātrumu, un radari vairāk paredzēti, lai fiksētu vieglo automašīnu vadītāju pārkāpumus. Pie tam šoferi viens ar otru sazinās ar rācijām un, ja kāds pamanījis, pastāsta citiem. Pie Sventes, jau izbraucot no tās, ceļš ved garām vietai, kur nav māju, un te principā varētu uzņemt ātrumu, bet tur savukārt labs ķēriens policijai. Bieži vien fotoradarus novieto ne tik bīstamās vietās. Pilsētā, kur tiešām viens otrs brauc lielā ātrumā un nelaime var notikt daudz ātrāk, radarus neredz.
Vēl kāds gadījums no personīgās pieredzes. Sieva saņēma sodanaudas kvīti par it kā nepareizi novietotu automašīnu kādā no Rīgas ielām. Kā vēlāk noskaidroja, tas bija kāds cits auto ar ļoti līdzīgu numuru — burtu GG vietā GC. Labi, ka pārpratums novērsts. Bet līdzīgi var būt arī ar fotoradaros fiksēto.
Pagājušajā nedēļā atcerējāmies 1991. gada barikāžu laiku. Es gan tajā laikā biju Lietuvas pilsonis, bet sekoju līdzi notikumiem gan Rīgā, gan Viļņā. Tā laika notikumus vajag atcerēties. Tiem, kuri piedzīvojuši deportācijas, tā bija ilgi gaidītā brīvība. Man gan pret Latvijā spēkā esošajiem likumiem ir “zobs”, jo, kad vēlējos kļūt par Latvijas pilsoni, tajā laikā bija jāiztērē ap 200 latiem. Savukārt, kad pirms tam atgriezos no dienesta Afganistānā, pieteicos darbā policijā un man pienācās dzīvoklis, Latvijā to atteica, bet Lietuvā piešķīra.
Daudz pagājušajā nedēļā spriests par referendumu sakarā ar krievu kā otru valsts valodu. Ja mēs šo zemi saucam par Latviju, mums ir savs karogs, tad jābūt arī savai valodai, un tādas nevar būt divas. Tad drīz arī otru karogu liks izkārt. Manuprāt, šāds referendums ir lieks un pat apkaunojošs. Un iemācīties tās valsts, kurā dzīvo, valodu ir pašsaprotami. Man pietika ar gadu Lietuvā, lai lietuviski runātu tik labi, ka šoferu komisijā ārsts, parakstot atzinumu, jautāja: “Cik ilgi dzīvo Lietuvā?”, saku: “Gadu”. Neko man vairs nejautāja, iespieda dokumentos zīmogu “Vesels”.
Tagad jau labu laiku dzīvoju Latvijā, mana sieva ir krieviete, bet bērnus sūtām latviešu skolā un ģimenē runājam latviski.
Tautas skaitīšanas rezultāti paziņoti un nebūt nav iepriecinoši. Ko var gribēt, ja tik zema dzimstība? Padomju laikos, ja ģimenē nebija bērnu, bija jāmaksā bezbērnu nodoklis. Ja tagad vēl ko atskaitīs, vienam otram algā vispār nekas nepaliks. Mūsdienās jaunos vecākus vajadzētu atbalstīt un varbūt katru mēnesi ieturēt pa latam no algas par labu tiem, kuriem ir jaundzimušie. Tikai naudai godīgi vajadzētu nonākt tur, kur tā paredzēta. Palīdzēsim viens otram! Ne brīvprātīgi, bet ar likumu — obligāti.
Brīvdienās jāpārbauda tehnika, lai pirmdien atkal var braukt. Sestdienas vakarā izkurināju pirti. Svētdienu, tā kā nu ir sniegs, pavadīju dabā. Jau sen gribēju paslēpot.
