Izlasot “Staburagā” 11. augustā publicēto rakstu “Zivis murdos nepeld”, jutos patīkami. Varētu teikt, izjutu tādu kā sirdsprieku.
Izlasot “Staburagā” 11. augustā publicēto rakstu “Zivis murdos nepeld”, jutos patīkami. Varētu teikt, izjutu tādu kā sirdsprieku. Nav zivju murdā! Jo mēs jau mākam streipuļot no viena grāvja otrā, bet ne iet pa ceļu. Aizliedza tīklus — paldies kungiem, kuri to izdarīja! Ak, cik daudz to tīklu bija gan ziemā, gan, protams, vasarā! Lielākā daļa bez numura un karodziņa. Gar visām sēkļu kantēm un uz dziļumā esošajiem sēkļiem. Tur, kur vairāk zivju.
Makšķerēju ziemā Daugavā augšpus HES ap 30 gadu. Katru gadu, kad atļāva tīklus, zivju palika mazāk un mazāk. No raudām, kuras ķērās, palika raudiņas, no brekšiem — breksīši. Pēdējos gados, ja ziemā dienā noķēri trīs zivis, kuras var dēvēt par zivīm, biji dienas varonis.
2003. gadā jau rakstīju “tīklumīļiem”. Vai tad tiešām kungi joprojām nesaprot, ka tīklā paliek lielā zivs, tā saucamā nārstojošā? Zivs, kura vairo savu sugu un papildina zivju krājumus upēs un ezeros. Un vai tiešām kungi, kuri “raud” par tīklu aizliegšanu, ir badā?
Redziet, kā Liepiņa kungs veiksmīgi ķer zivis bez tīkla! Un vēl bauda, prieks noķert viņas ar makšķeri! Tas ir gan sports, svaigs gaiss, gan veselība un adrenalīns. Novēlu viņam — “Ne asakas!”.
Dariet kā viņš, un varbūt Daugaviņa māmuliņa pēc trim četriem gadiem arī atgūsies.
Taču es tomēr neticu, ka viss ir beidzies. Lika tīklus un liks, kas to var izkontrolēt!
Ervīns, makšķernieks
