Traģiski datumi Latvijas vēsturē ir 1941. gada 14. jūnijs un 1949. gada 25. marts, kad cilvēkus masveidā izveda uz Sibīriju un citiem Padomju Savienības attālākajiem reģioniem.
Šodien aprit tieši septiņdesmit gadu, kopš bez jebkādiem paskaidrojumiem vairāk nekā 15 000 Latvijas iedzīvotāju bija spiesti pamest savas mājas un lopu vagonos doties uz vergu nometnēm Sibīrijā. Lielākā daļa no viņiem mājās neatgriezās.
Tā ir viena no melnākajām dienām Latvijas vēsturē, tomēr, šķiet, par šī nozieguma sekām mēs runājam aizvien mazāk.
Represijās iznīcināja Latvijas spožākos prātus — inteliģenci, izglītotākos cilvēkus. No laukiem pārsvarā izsūtīja zemniekus, kuri ar smagu darbu bija tikuši pie turības. Kāda būtu Latvija, ja represijas nebūtu notikušas, ir grūti spriest. Un cik ilgi tās būtu turpinājušās, ja nebūtu sācies Otrais pasaules karš? Arī to neviens nezina.
Diemžēl notikumus pirms 70 gadiem mēs atceramies arvien retāk. Kaut Sibīrijā kāds bijis vai katrā latviešu ģimenē. Šīsnedēļas Aizkraukles puses kultūras notikumu kalendārā tikai dažos pagastos — Daudzesē, Secē un Koknesē — paredzēti represēto piemiņas pasākumi. Bijušajā rajona centrā Aizkrauklē nekas nenotiek. Ieskatoties pasaules tīmeklī, internetā, rakstiem, kas veltīti 14. jūnijam un represijām, ir niecīgi maz komentāru, toties to ir simtiem, piemēram, ziņai par Lemberga seifa atmūķēšanu. Kas tad mums ir svarīgāks?
Bieži dzirdēts, ka mēs, latvieši, tāda raudātāju tauta vien esam un mums sēru dienu ir daudz vairāk nekā priecīgi svinamo. Jā, tādu ir daudz, bet ne jau latviešu tauta lēma savu likteni. Pirms septiņdesmit gadiem notikušais bija svešas varas nodarījums, mērķtiecīgi vērsts uz latviešu tautas iznīcināšanu.
Par to ir jārunā un jāstāsta bērniem un mazbērniem. Viņiem jāzina, kādas šausmas pārcietuši viņu senči. Melnās dienas mums nav tiesību aizmirst.
