Aizvakar, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, atceres brīdī pulcējās Daudzeses un Seces pagasta iedzīvotāji, lai pieminētu 1941. gada vasarā uz Sibīriju aizvestos cilvēkus. Šogad aprit 70 gadu kopš traģiskajiem notikumiem.
Izpostītas ģimenes, izdemolētas mājas, izzagtas saimniecības un salauzta latviešu tautas pašapziņa — tādas ir 1941. gada 14. jūnija sekas. Daudzeses pagasta represētie, atceroties tālos notikumus, ir vienisprātis, ka tolaik latvieši nepazina divus mūsdienās jau nodeldētus jēdzienus — “izvešana” un “meli”. Kad skolēnus aizveda no skolas soliem, mātes ar bērniem no saimniecībām, atšķīra vīriešus no ģimenēm, neviens neteica, ka tas var būt arī uz mūžu. Daudzeses pagastā piemiņas akmens ir stacijas laukumā, un pagasta pārvaldes vadītājs Guntis Ozoliņš teic, ka ik gadu piemiņas brīžos gan 14. jūnijā, gan 25. martā te garām aizdimd vilciens. Tā riteņu klaboņa piedzīvoto uzjundī ar jaunu sparu, jo tikai tad, kad aizvērtas lopu vagonu durvis, cilvēki apjautuši, kas patiesībā notiek. Vilciens aiztrauca garām arī šoreiz.
Seces un Daudzeses pagastā ir tradīcija — 25. martā Seces pagasta represētie dodas uz piemiņas pasākumu Daudzesē, bet 14. jūnijā daudzesieši dodas uz Seci. Pie 2004. gadā atklātā piemiņas akmens, kurā iegravēti izvesto seciešu vārdi, pulcējās ne tikai baigo vasaru piedzīvojušie sirmgalvji, bet arī jaunākā paaudze.
Seces pagasta pārvaldes vadītājs Arnis Mencendorfs sacīja, ka par šiem notikumiem jārunā savās ģimenēs, jāizskaidro bērniem, ko piedzīvojuši mūsu vecvecāki un vecāki, lai viņi izprastu Latvijas vēsturi.
Raugoties uz sirmgalvjiem, redzam — pārdzīvotais viņus norūdījis, padarījis sīkstus, izturīgus un devis milzīgu dzīvotgribu. Viņi ir izdzīvojuši tur, svešumā, atgriezušies dzimtenē un tic, ka latvieši savā zemē dzīvos arī pēc simts un divsimt gadiem.
Arī rīt Latvijai ir melnā diena — okupācijas diena. Kas zina, ja 1940. gadā tādas nebūtu, varbūt mūsu tautai represijas ietu secen.
