Aizkraukles reģionā bērnu tiesību aizsardzības speciāliste ir tikai Aizkraukles novadā — Inga Albiņa šajā amatā strādā aptuveni pusgadu. Pēc novadu izveidošanas katra pašvaldība izvērtēja, vai šāds speciālists ir vajadzīgs vai darbam ar ģimenēm un bērniem pietiek ar bāriņtiesu un sociālajiem darbiniekiem.
No septembra visās skolās
Aizkraukles novada domes vadība, izvērtējot vajadzības un iespējas, tomēr nolēmusi, ka bērnu tiesību aizsardzības speciālists ir vajadzīgs. Pašreiz Aizkraukles novada domē izstrādā un papildina nolikumu starpinstitucionālajai komisijai ģimenes lietu jautājumos, kuras uzdevums būs palīdzēt ģimenēm, kurās notikusi vardarbība. Komisija koordinēs arī visu iesaistīto institūciju — bāriņtiesas, sociālā dienesta, psihologa, sociālā pedagoga, ja vajadzīgs, arī policijas — darbu, īpaši tajos gadījumos, kad jāstrādā ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem. Komisija sāks darbu jaunajā mācību gadā.
“Esmu palīdzējusi e–klasē ieviest moduli “Rūpju bērns”, kam pagaidām ir pieslēgušās trīs no piecām Aizkraukles novada izglītības iestādēm. Septembrī to lietos visās piecās izglītības iestādēs, lai informācija par bērnu, kurš nonācis grūtībās, kuram ir problēmas ģimenē vai skolā, iespējami agrāk nokļūst pie mums. Ar “Rūpju bērnu” strādā klases audzinātājs, sociālais pedagogs, skolas psihologs, tā ir iespēja operatīvi apkopot ievadīto informāciju, lai izvērtētu katru gadījumu un lemtu, kā palīdzēt, kā rīkoties,” stāsta Inga Albiņa.
Palīdzēs aģents Džimba
Bērnu tiesību aizsardzības speciālists ikdienā strādā cieši kopā ar bāriņtiesu un sociālajiem darbiniekiem, skolu sociālajiem pedagogiem un psihologu, pedagoģiski medicīniskās komisijas darbiniekiem, pārbauda visus saņemtos ziņojumus, ja kaut kas nav kārtībā. “Tas var būt tālruņa zvans, mums par vardarbību var paziņot kaimiņš vai saņemam sūdzību. Bērni paši retāki vēršas pēc palīdzības. Ja ģimenēs ir mazi bērni, kuri nemācās skolā un neapmeklē bērnudārzu, tad par problēmām lielākoties uzzinām pēc sociālo darbinieku pārbaudēm,” atklāj Inga Albiņa.
Albiņas kundze cer, ka ar laiku ciešāka sadarbība varētu izveidoties arī ar biedrību “Vecāki Aizkrauklei”, kura darbojas jau gadu un ir gatava iesaistīties, palīdzēt risināt problēmas. Biedrībai ir daudz dažādu ieceru, ko kopīgiem spēkiem varētu īstenot.
“Vēl viena laba lieta — jau septembrī Aizkraukles pilsētas sākumskolā būs aģents Džimba, kurš mazākajiem bērniem rotaļājoties, interesantām metodēm stāstīs par vardarbības veidiem, kā tos pazīt, kā nepieļaut un kā rīkoties, ja ir radušās aizdomas par vardarbību. “Tās ir personiskas un smagas lietas, par kurām bērns bieži kautrējas runāt, bieži neapzinās, ka tas notiek arī ar viņu. Aģents Džimba būs speciāli apmācīts skolotājs, kurš bērnam palīdzēs izvērtēt situāciju — ar filmiņām, rotaļām un sarunām. Tas ir mūsu preventīvais darbs, lai vardarbību novērstu un nepieļautu,” stāsta Inga Albiņa.
Pieaugušos
pārliecināt ir grūtāk
Latvijā vardarbības gadījumu skaits diemžēl palielinās gan ģimenē, gan skolā, gan sabiedrībā. Trūkums, bezdarbs un dzīves vērtības, kādas nu kuram tās izveidojušās, tikai pastiprina šo bēdīgo ainu. Ja bērns dzīvo vidē, kur grūtības nerisina, kur bērnu neuzklausa un par viņa vajadzībām un tiesībām neviens īpaši neuztraucas, ko tur var līdzēt sociālie darbinieki vai bērnu tiesību aizsardzības speciālists? “Strādāt ar pieaugušajiem un pārliecināt viņus mainīt uzskatus un dzīves vērtības ir daudzreiz grūtāk nekā ar bērniem. Mūsu darbs ir iemācīt bērnam, kā pasargāt sevi un apzināties, ka var dzīvot citādi. Mūsu uzdevums ir pārraut šo ķēdi un palīdzēt ģimenēm, lai tajās bērni dzīvotu labāk nekā viņu vecāki. Mūsdienās ģimenēs bērniem neieaudzina daudz elementāru lietu. Pašvaldības atbildīgās institūcijas ir gatavas sniegt palīdzību un risināt problēmas ģimenē, bet arī sabiedrībai vajadzētu aktīvāk iesaistīties, nepalikt vienaldzīgai. Tā nav nodevība, ja sniedz informāciju par nelaimē nonākušu bērnu, bet palīdzība, lai laikus novērstu iespējamu vardarbību. Problēmu ir daudz, darba pietiek arī šajā jomā, bet 1. jūnijs ir svētku diena. Gribētu aicināt vecākus padomāt, pabūt šodien kopā ar bērniem, parunāt un saprast savas atvases. Lai arī mūsdienās dzīves temps ir straujš un daudz kam neatliek laika, bērniem laiku vajadzētu atrast vienmēr. Ja ģimenē pratīs izrunāties un uzticēties, ieguvēji būs gan bērni, gan vecāki, gan sabiedrība. Pie mums šī svētku diena nav īpaši populāra, bērni to neuztver kā savu dienu, tā būtu jāpopularizē,” domā Albiņas kundze.
