Arvīds Āboliņš no Zalves pagasta, kā pats saka, ir mednieks ar vairāk nekā 70 gadu stāžu. Sirmais vīrs atceras, bisi pirmo reizi rokā paņēmis astoņu gadu vecumā. Medību dieviete Diāna viņam bijusi labvēlīga. Vien lāča un lūša sirmā vīra “rēķinā” nav. Pirmo gan Latvijā nav atļauts me-
dīt, bet kaķis — kā jau kaķis — vienmēr manīgi pazudis krūmos.
Pirmais zaķis aizmūk
— Manas bērnības un jaunības atmiņas saistītas ar Līvānu apkaimi. Tēvs bija Ulmaņlaikā policists. Viņš arī bija mednieks un mani ņēma līdzi. Man uzticēja vienstobreni, un es gāju šaut zaķi, — atceras sirmais mednieks. — Tolaik tas bija populārākais medījums. Zaķis pielēca pusotra metra attālumā, grozīja ausis un skatījās uz mani, bet es, neticēdams tādai veiksmei, gaidīju, kad viņš pielēks vēl tuvāk. Kamēr gaidīju, garausis nojauta ko nelāgu un aizskrēja. Savukārt vasaras otrajā pusē nomedīju buku ar skaistiem ragiem.
Renkuļus izgatavo paši
Savlaik, tāpat kā tagad, medīšanu vajadzēja saskaņot ar zemes īpašnieku. Savukārt, kad Latvijā ienāca krievu armija, medīšana gandrīz apstājās. Ieročus — gludstobra bises — gan veikalā varēja nopirkt, pat bez dokumentiem. Bise maksāja aptuveni 40 rubļu. Savukārt medīt varēja tikai savā zemē un arī tad līdz 1947. gadam, kad intensīvi sāka veidoties kolhozi. Tad arī “oficiāli” kļuvu par mednieku. Bija jābrauc uz Daugavpili un jāreģistrējas. Tur varēja dabūt pulveri un kapseles. Renkuļus taisījām paši — cirtām svina loksnes mazos gabaliņos, un tad starp diviem koka dēļiem vai dzirnakmeņiem vēla tik ilgi, kamēr tie kļuva apaļi. “Šepte” ellīga. Bija svariņi, mēriņi, kaudzēm prapju. Svariņi man glabājas vēl tagad. Tagad visu var nopirkt gatavu.
Pēc kara lielu medījumu jau nebija. Pa kādam zaķim, stirnāzim. Pat lapsa bija retums, bet mežacūku nebija vispār. Viņas uzradās pašās četrdesmito gadu beigās. Un tad nabadzītēm viegli neklājās. Vai desmit “draugu” katrai dzinās pakaļ, kamēr nomedīja.
Alnis nr. 26
Kad Līvānu mednieku kolektīvam piešķīra pirmo aļņa licenci, tas bija liels notikums. Kolektīvā bija 270 mednieku, un šos dzīvnieku varēja medīt Varakļānu pusē. Braucām kādas piecas reizes. Stāvam uz masta un dzirdam tālumā šāvienus — acīmredzot ne jau mēs vieni tīkojām pēc zvēriem, kas mežā, bet mums nekā. Katru reizi mednieku kļuva arvien mazāk. Pēdējā reizē bijām kādi 30 vīru. Beidzot alnis iznāca tieši man pa šāvienam. Ragi gan visai necili, bet tos glabāju vēl joprojām. Aļņa licencei bija 26. numurs.
Medībās veicas
Uz Zalvi pārcēlos pirms 42 gadiem. Arī te medībās mani pavadījusi veiksme. Ir šauti aļņi, mežacūkas. Bijuši arī plēsēji, vien lāča, bet to nevar medīt, un lūša manā “kontā” nav. Ir iegūta vilkāda, kuru novērtēja ar zelta medaļu. Vilku medībās bija kādi 30 mednieku. Pelēcis uzskrēja tieši man virsū.
Pirmoreiz lāci tuvumā ieraudzīju medībās ar dzinējiem. Lācis cilvēkam, protams, neuzbrūk. Strādāju tolaik par mežzini. Pagāju pa meža celīti kādu puskilometru. Dzirdu, koki sāk brikšķēt. Tad ieraudzīju ķepaini, kurš bija pacēlies uz pakaļkājām, pacēlis priekšķepas un uztraukts ostīja gaisu. Piesitu ar plaukstu pie bises laides. Lācis mani pamanīja, brīdi paskatījās. Līdz viņam bija metru 30. Tad viņš cienīgi devās biezoknī. Otrreiz redzēju lāceni ar trim lācēniem tepat Zalves pusē. Taču arī tas bija sen. Pavisam lāci esmu redzējis reizes piecas.
Mežā ir lieliska iespēja būt kopā ar draugiem un gūt pozitīvas emocijas, kādas nevar rast nekur citur. Tie ir neaizmirstami piedzīvojumi. Var redzēt zvērus, un nemaz jau nav tik svarīgi, ka dzīvnieks paliek nenošauts.
