“Dakter, man neciešami sāp kājas! Gandrīz vairs nevaru paiet.”
“Atmetiet pīpēšanu!”
“Dakter, es pīpēju ar muti. Un kājas ir kilometriem tālu no mutes. Te nu jūs šaujat galīgi garām! Bet ir vēl viena lieta: arvien grūtāk nākas pildīt laulības pienākumu.”
“Atmetiet pīpēšanu!”
“Dakter! Es taču teicu, ka pīpēju ar muti, nevis lejas galu! Jūs runājat pilnīgi šķērsām! Tikai jāpiebilst, ka pēc katras ēdienreizes man kuņģi graiza nežēlīgas sāpes.”
“Atmetiet pīpēšanu!”
“Dakter, es runāju par ēšanu, par kuņģi, par gremošanu. Bet jūs par pīpēšanu! Drausmīgs klepus arī mani nomoka.”
“Atmetiet pīpēšanu!”
“Pilnīgi otrādi, dakter! Kad es uzpīpēju, tad klepus pāriet! Vienīgi traucē mutē kāds sāpīgs izaugums.”
“Atmetiet pīpēšanu! Tas jums ir lūpas vēzis.”
“Jā, dakter! Šoreiz gan jums laimējās uztrāpīt. Laikam tas bumbulis būs no pīpēšanas… Tad nu, dakter, grieziet to tik ārā!”
“Tur vajadzīgs ķirurgs. Un nevis šāds tāds, bet sejas ķirurgs. Jums jāzvana Onkoloģijas centram Rīgā, lai uzņem jūs rindā uz izmeklēšanu.”
“Ko jūs, dakter! Šī rinda trīs mēnešu garumā ir skrejceļš lidošanai tieši debesīs. Bet es gribu palikt uz zemes.”
“Nu tad pīpējiet vesels… uz zemes un zem zemes…”
Guntis Gailītis
