Visprecīzāk iedzīvotāju skaita izmaiņas valstī fiksē tautas skaitīšanas.
Visprecīzāk iedzīvotāju skaita izmaiņas valstī fiksē tautas skaitīšanas. Pēdējās tautas skaitīšanas Latvijā notika 1989. gadā un 2000. gada martā. 1989. gadā Latvijā dzīvoja 2667765 cilvēki, bet 2000. gadā — 2375339.
Iedzīvotāju skaits desmit gados samazinājies par 292426. Aizkraukles rajonā 1989. gadā dzīvoja 44448, bet 2000. gadā — 41927 cilvēki, un iedzīvotāju skaits samazinājās par 2521 jeb 5,6%. Latvijā iedzīvotāju skaits sarucis par 10,9%, Rīgā — par 16%. Šo procesu cēloņi ir negatīvais dabiskais pieaugums un migrācija — izceļošana (galvenokārt deviņdesmito gadu sākumā). Arī pašlaik šīs tendences saglabājušās, un iedzīvotāju skaits Latvijā 2001. gadā samazinājās par 14600. Var teikt, Latvijā vienā gadā “izzudusi” pilsēta apmēram Kuldīgas lielumā, bet Aizkraukles rajonā 10 gados — pilsēta Jaunjelgavas lielumā.
Etniskais sastāvs mainās lēni
1. tabula rāda, ka etniskais sastāvs Aizkraukles rajonā nav būtiski mainījies.
Aizkraukles rajonā, līdzīgi kā visā valstī, palielinājies latviešu īpatsvars, nevis absolūtais skaits. Pieaudzis arī dažu mazākumtautību (lietuviešu, poļu) skaits, jo, aktīvi propagandējot mazākumtautību pašapziņu, daļa iedzīvotāju pēdējā tautas skaitīšanā uzrādīja savu patieso etnisko piederību. Samazinājies krievu, baltkrievu un ukraiņu skaits un īpatsvars.
1989. gadā Aizkraukles rajonā vairāk dzīvoja vāciešu. Tas izskaidrojams ar pārbūvi bijušajā PSRS, kad, liberalizējoties dažādām normām, daudzi Krievijas vācieši Latviju izmantoja kā tranzītteritoriju, lai reemigrētu uz savu etnisko dzimteni — Vāciju. Čigānu skaits savukārt palielinājās dabiskā pieauguma rezultātā.
Vairāk latviešu — Talsu rajonā
Vēl skaidrāk nacionālo situāciju rāda iedzīvotāju sadalījums pēc dzimtās valodas (2. tabula).
Latviešu valodu kā dzimto valodu visvairāk iedzīvotāju norādīja Talsu (97%) un Kuldīgas rajonā (96%). Rīgā 44% iedzīvotāju latviešu valoda ir dzimtā valoda, Daugavpilī — 13%. Arī citās lielākajās Latvijas pilsētās latviešu valodu par dzimto nosauc apmēram 50% iedzīvotāju.
Dzimtās valodas lietotāju skaits palielinās vai samazinās galvenokārt asimilācijas (jauktas laulības, viendabīga etniskā vide), nevis administratīvo pasākumu rezultātā.
Protams, dzimtās valodas lietotāju skaitu nedrīkst sajaukt ar valodas pratēju skaitu. Pēc 2000. gada tautas skaitīšanas datiem, latviešu valodu prot 79% Latvijas iedzīvotāju, tas ir par 17,3% vairāk nekā 1989. gadā. No krievu tautības cilvēkiem latviešu valodu prot apmēram puse (1989. gadā nedaudz vairāk kā 20%). Interesanti, ka aptuveni 5% latviešu par dzimto uzskata kādu citu valodu, visbiežāk krievu.
Nacionālās situācijas attīstības tendences un prognozes var redzēt skolēnu skaita sadalījumā pēc mācību valodas (Valsts statistiskas komitejas dati — 3. tabula).
Sakarā ar dzimstības samazināšanos visos Latvijas reģionos strauji sarucis skolēnu skaits. Tāpēc nenovēršami samazināsies klašu komplekti, reorganizēs un slēgs skolas. Visbūtiskāk tas skars skolas ar krievu mācībvalodu.
Piekāpties nedrīkst
Latvijas Republikas Izglītības likumā noteikts, ka “ar 2004. gada 1. septembri valsts un pašvaldību vidējās izglītības iestāžu desmitajās klasēs un valsts un pašvaldību profesionālo iestāžu pirmajos kursos mācības tiek uzsāktas tikai valsts valodā”.
Uzskatu, ka jautājums nav viennozīmīgs. Viens viedoklis — konsekventi jāīsteno pieņemtais likums, un nedrīkst būt nekādas piekāpšanās. Krievu vidusskolu pāriešana uz mācībām latviešu valodā tikai sekmēs valsts valodas apguvi un tālāku mūsu valsts sabiedrības integrāciju. Izglītības sistēmā jau tagad darbojas bilingvālā apmācība.
Mūsu skolas gatavas pāriet uz mācībām latviešu valodā, turklāt mācības latviešu valodā notiks vidusskolas klasēs, nevis no pirmās vai sestās klases, tāpēc nevar runāt par skolu piespiedu latviskošanu. Visās Eiropas valstu skolās, kuras finansē valsts un pašvaldības, mācības notiek valsts valodā.
Problēmu laukos nebūs
Savukārt pretējā viedokļa aizstāvji, galvenokārt krievu valodā iznākošā prese, uzskata, ka tas ir piespiedu pasākums un vērsts uz krievu iedzīvotāju asimilāciju.
Domāju, ka lielu problēmu nebūs lauku rajonos, bet pavisam cita situācija ir Daugavpilī, Liepājā, Rīgā — Bolderājā un Sarkandaugavā.
Vai nepieciešams šāds administratīvs pasākums, ja jau šobrīd latviski mācās trīs ceturtdaļas sākumskolas skolēnu un pēc 5 līdz 6 gadiem tas pārsniegs 80%? Galvenais, tas notiek nepiespiesti, pēc vecāku brīvas izvēles.
Kritiski to novērtē demogrāfs Ilmārs Mežs: “Kā vārdā krieviem tiesības iegūt vidējo izglītību dzimtajā valodā vajadzētu atņemt? Kāpēc nevarētu pietikt ar dažu priekšmetu (vai pat pusi no priekšmetu skaita) mācīšanu latviski, nosakot latviešu valodas eksāmenu sekmīgu nokārtošanu kā galveno noteikumu atestāta saņemšanai?” (“Diena”, 25.10. 2001.) Igauņi no līdzīgas likuma normas ir atteikušies.
Jādomā par kultūras attīstību
Uzskatu, ka daudz efektīvāks daudznacionālas sabiedrības integrācijas ceļš ir kultūrmotivācija, savstarpēju kultūrinterešu stimulēšana, saglabājot dzimto valodu. Latviešu kultūrai jābūt galvenajam vadmotīvam visu Latvijas iedzīvotāju integrācijas jeb latviski — sadzīvošanas un sapratnes — procesā. Tāpēc mums jāpievērš uzmanība un jāpiešķir līdzekļi kultūras attīstībai, piemēram, latviešu kino atjaunotnei (lielākā daļa un labākās filmas uzņemtas padomju gados) vai Latvijas televīzijai oriģinālraidījumu veidošanai. Noteikti jānostiprina latviešu valodas izmantošana informatīvajās tehnoloģijās un, galvenais, — lietošana ikdienā.
Būtiski, lai visi cilvēki, kuri dzīvo vienā valstī, izjustu ja ne identitāti, tad vismaz lojalitāti šai valstij. Tāpēc ir svarīgs ir naturalizācijas process. Tas nav jāstiepj garumā, bet nav arī jāsasteidz. Latviešu vēsturiskā pieredze, dzīvojot daudznacionālā sabiedrībā, ir milzīga. Ne vienmēr mums jāklausa dažādu Eiropas komisāru prasībām un ierosinājumiem.
Nacionālās problēmas ir bijušas ļoti sāpīgas. Tās risinot, nepieciešama pakāpenība, konsekvence, savas un citu pašapziņas cienīšana.
