Bijušais izglītības ministrs, Saeimas deputāts Jānis Gaigals ir aizrautīgs motobraucējs, motokluba “Hermejs” biedrs un valdes loceklis.
Bijušais izglītības ministrs, Saeimas deputāts Jānis Gaigals ir aizrautīgs motobraucējs, motokluba “Hermejs” biedrs un valdes loceklis. Pļaviņu ģimnāzijā, kur Gaigala kungs bija ieradies sveikt skolēnus zinību svētkos, “Staburagam” bija iespēja viņu iztaujāt par motocikliem, izjūtām, braucot ar tiem, un motobraucēju tikumiem un netikumiem.
Aizkraukles rajonā gan viņu uz motocikla diezin vai kādam izdosies ieraudzīt, taču Rīgas ielās var pamanīt itin bieži, arī ceļā uz Saeimas namu. 1. septembrī uz Pļaviņu ģimnāziju, kur viesojās arī mācību gada noslēgumā, Gaigala kungs apsolīja atbraukt ar motociklu.
“Hermejā” ap 30 biedru
— Cik Latvijā motoklubu?
— Ir trīs lielāki klubi. Pirmais bija “Vējabrāļi ordenis”, kuram pērn svinējām piecu gadu jubileju. Mūsu klubs “Hermejs” un “Brīvie vanagi”, kuri apvieno trīs Baltijas valstu rokerus. Klubam ir nodaļa Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Valstī ir arī vairāk nekā desmit mazu klubu.
Mūsu klubā ir ap 30 īsteno biedru un kupls pulks atbalstītāju.
Filmas bojā priekšstatu par mums
— Sabiedrībā uzskata, ka rokeri ir skandālisti un daudz lieto alkoholu. Ko jūs par to domājat?
— Stereotips, ka ar močiem brauc vīri, kuriem likumi nav rakstīti, patiešām dominē. Tāds priekšstats radies, skatoties 60.—70. gadu amerikāņu filmas, kurās rokeri parasti ir kaušļi un dzērāji. Līdzīgi stāsti dzirdēti par rokeriem Skandināvijā. Taču Latvijā tā nav. Mūsu, motobraucēju, pienākums ir to apliecināt.
Ciena gan supermodernu, gan vienkāršu
— Nesen mūsu kluba biedri bija Deitonbīčā Amerikā. Šajā pasākumā bija labvēlīga gaisotne, nebija neviena huligāniska izlēciena, pat iedzēruša braucēja. Amerikas rokeri ciena jebkuru braucamo — supermodernu vai ļoti vienkāršu. Viņi ciena ikvienu, kurš brauc uz diviem riteņiem.
Mūsu klubā pārsvarā ir cilvēki, kuriem pievērsta sabiedrības uzmanība, un viņi nevar atļauties iekulties kādās nepatikšanās.
Motobraucēji nav dzērāji
— Bieži dzirdēts par rokeru huligāniskajiem izlēcieniem un skaļajiem “tusiņiem”.
— Tā ir vecā slava. Taču pēdējos divus gadus nezinu nevienu incidentu, kurā būtu iesaistīti rokeri. Stāsta, ka mēs braucam sadzērušies. Tā nav. Protams, rīkojam plašus saietus, braucam ciemos pie citu motoklubu biedriem. Svinības parasti notiek upes vai ezera krastā ar visu, kas tām piederas. Taču pasākuma laikā motocikli ir nolikti malā, un neviens apkārt nedauzās. Iedzer, bet turpat arī pārnakšņo un tikai nākamajā dienā dodas projām. Disciplīna un braukšanas kultūra arvien aug, un mēs cenšamies veidot pozitīvu priekšstatu par rokeriem.
— Jūsu klubs ir elitārs, vai tajā var iekļūt arī vienkāršs motobraucējs?
— Negribu teikt, ka uzņēmēji, politiķi un ārsti ir elite. Mēs esam vienkārši cilvēki, kuri dara savu darbu. Klubs apvieno cilvēkus ar kopīgām interesēm.
Brīnās par vientuļajiem pašnāvniekiem
— Ko jums nozīmē braukt ar motociklu?
— Braukšana ar motociklu sagādā daudz prieka, un tā ir arī lieliska atpūta. Tas ļauj īsā laikā kliedēt visu darba nedēļas smagumu. Tā ir arī milzīga atbildība, jo braukt uz diviem riteņiem ir daudz bīstamāk nekā uz četriem. Vēl lielāks risks, ja brauc lielāks skaits motociklistu. Līdz ar to ļoti svarīga ir disciplīna. Ja nebrauc saskaņā ar pārējiem, tu radi reālus draudus pats savai un citu veselībai un arī dzīvībai. Šāda komandas izjūta un iekļaušanās kopīgā ritmā raksturīga tikai motobraucējiem.
Tā ir vesela filozofija. Kluba iekšienē valda nerakstīti likumi, kurus mēs ievērojam. Reizēm briesmīgi skatīties, ko uz ceļa dara daži vientuļie pašnāvnieki, kuri nesen tikuši pie motocikla un kaut kur traucas.
Somā glabā ādas jaku
— Ar kādu motociklu braucat pats?
— Patlaban man ir 1988. gadā ražots “Honda Shadow” čopers ar 1100 kubikcentimetru lielu motora tilpumu. Pārsvarā visiem kluba biedriem ir čoperi, jo ar sporta motociklu nevar braukt disciplinēti, lēnām bariņā. Čopers ir ērts pašam un arī līdzbraucējam. Tam ir lielas ādas somas, kurās daudz var salikt garākiem ceļojumiem. Nesen arī es nopirku jaunas somas. Vienā no tām parasti ir ādas jaka. Ja no mājas izeju uzvalkā, bet kaut kur gribu nokļūt ar motociklu, žaketi nomainu pret jaku.
— Vai ar motociklu braucat arī uz Saeimu?
— Jā. Kamēr strādāju, motociklu novietoju Saeimas pagalmā.
Zagļi nekāro zīmīgus braucamos
— Vai jūsu motociklu ne reizi nav mēģināts nozagt?
— Nē. Motociklu zādzības ir ļoti retas. Pagājušajā gadā bija tikai viens tāds gadījums. Motocikli ir zīmīgi, un neviens neuzdrošinās tos zagt. Īstenībā nav divu vienādu motociklu, pat ja tie ir vienas markas, jo katrs braucējs to pārveido un pielāgo savai gaumei un prasībām. Reizēm tā, ka nevar saprast, kādas markas braucamais tas ir. Motocikls ir ļoti intīma un sirdij tuva lieta.
Moci nopērk par trim stipendijām
— Kad pats iegādājieties savu pirmo motociklu?
— Kad Tallinā studēju pirmajā kursā. Tas bija motorollers “Vjatka Elektron” un maksāja 180 rubļu. Rudenī bija iekrājušās trīs stipendijas un prakses nauda. Par to arī nopirku un braukāju Tallinas ielās. Man bija garš ādas mētelis, un tajā uz motorollera izskatījos visai iespaidīgi. Pēc tam man, kā katram kārtīgam tā laika puikam, bija “Jawa—350”.
Studijas beidzās, un bija galā arī mans motobraucēja laiks. Pārtraukums ieilga. Cik gadu iznāk? Ļoti daudz — 20. Pirms trijiem gadiem draugi mani atkal pierunāja atsākt braukt, un es iestājos “Hermejā”. Toreiz man bija tāds diezgan solīds “Kawasaki Vulcan”. Taču ērtai braukšanai tas man bija par mazu. Nopirku hondu.
Bauda apkārtni un smaržas
— Čoperi ir ceļojumu motocikli. Vai ar to esat bijis arī ārzemēs?
— Jā. Pagājušajā gadā bijām Ālandu salās, Gotlandē. Braucam uz Lietuvu, Igauniju. Izbraucienus parasti apvienojam ar ekskursijām.
“Lauku ceļotāja” kartē izvēlamies maršrutu un no jauna atklājam Latviju. Traucoties ar mašīnu no vienas vietas uz otru, nav iespējams izjust dabu. Braucot ar motociklu, apkārtni var baudīt pat fiziski. Temperatūras svārstības dažus grādus uz augšu ļauj priecāties par katru saules stariņu, lietus liek ieraut galvu plecos. Var izjust visas smaržas — puķu, pļavu, tikko pļauta siena vai arī kādas kūts ceļa malā.
Hārlijs nav visu rokeru sapnis
— Vai Latvijā var nopirkt labus motociklus?
— Tagad vairs nav problēmu iegādāties labus braucamos un to rezerves daļas. Šopavasar Rīgā atvēra arī “Harley Davidson” pārstāvniecību. Latvijā ir parādījušies pirmie divi jaunie “Harley Veroud”.
— Vai klasisks “Harley Davidson” ir katra īsta rokera sapnis?
— Tas, protams, ir leģendārs motocikls, tomēr tas ir stereotips, ka īsts motocikls ir tikai “Harley Davidson” vai “Indian”. Tie, kuri brauc ar hārlijiem, labi zina, ka arī pats labākais motocikls vismaz reizi mēnesī salūst un ir jālabo. Taču ar japāņu motociklu, kurš pavasarī sagatavots sezonai, bez problēmām var braukt līdz pat vēlam rudenim. Tas ir ērts, skaists un tehniski perfekts. Tas, kurš grib ērtu braucamo, var izvēlēties japāņu motociklu, bet, ja mocis ir kā kulta priekšmets, tad tas ir hārlijs.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Jānis Gaigals.
Dzimšanas laiks un vieta: 1956. gads, Rīga.
Izglītība: augstākā, Igaunijas Valsts mākslas institūts, mākslinieks, interjera noformētājs.
Nodarbošanās: Saeimas deputāts, Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs, pieprasījumu komisijas loceklis, budžeta un finansu (nodokļu) komisijas sekretārs.
Ģimene: šķīries, divas meitas.
Vaļasprieks: motocikli, teniss, austrumu cīņas.
