Satraukums pagājušajā nedēļā valdīja Pļaviņu vidusskolā, kurā mācības notiek krievu valodā.
Satraukums pagājušajā nedēļā valdīja Pļaviņu vidusskolā, kurā mācības notiek krievu valodā. Skolas pārstāvji, daļa skolēnu un viņu vecāki tikās ar Pļaviņu pašvaldības pārstāvjiem, lai runātu par šīs mācību iestādes turpmāko likteni, jo atkal dzirdamas runas par tās iespējamo slēgšanu.
Arī publikācija pašvaldības izdevuma “Pļaviņu Ziņas” šīgada janvāra numurā liecināja, ka sarunas par to domē ir bijušas. Šīs bažas “Staburagam” apstiprināja arī vairāki skolēnu vecāki. Tāpēc skolas vadība un vecāki rīkoja šo sapulci, lai diskutētu ar pašvaldības deputātiem par mācību iestādes turpmāko likteni.
Krievu skola jau ilgāku laiku ir kā “karsts kartupelis” daļai Pļaviņu sabiedrības, un ik pa laikam pilsētā uzplaiksnī runas, ka šo mācību iestādi varētu arī slēgt. Kā arguments galvenokārt nosaukts tas, ka pašvaldībai ir dārgi uzturēt pilsētā divas vispārizglītojošās skolas. Turklāt skolēnu skaits Pļaviņu vidusskolā katru gadu samazinās. Tikai — vai tas jādara tieši tagad?
Mācību iestāde ar tualetes smaku
Bērnu skološanai krievu valodā Pļaviņās ir sena vēsture, un ilgu laiku vienā skolā mācījās gan latviešu, gan krievu bērni. Pļaviņu vidusskola, kurā mācības pamatā notiek krievu valodā, izveidota 1994. gadā, kad krievu plūsmu atdalīja no latviešu plūsmas. Skola darbu sāka tā dēvētajā “mazajā” skolā, kur pirms tam bija sākumskolas klases. Daudzi pļaviņieši noteikti atceras, cik nožēlojamā situācijā bija šīs ēkas, un tur mūžam valdošo tualetes smaku. Ar pašvaldības atbalstu skolas telpas pamazām sakārtotas.
1996. gadā Pļaviņu vidusskolā iesāka bilingvālo apmācību. Tas nozīmē, ka daļu mācību priekšmetu skolēni apgūst savā dzimtajā valodā, bet daļu — valsts valodā. Pļaviņu vidusskolā var apgūt pamatskolas un vidusskolas programmu, kā arī mācīties korekcijas un vakarskolas klasē. Šobrīd skolā mācās 96 skolēni.
Slēgt nozīmē iznīcināt
Skolas direktore Larisa Radionova piekrīt, ka skolēnu skaits skolā samazinās, bet līdzīga situācija vērojama visā valstī.
— Katru pavasari vecāki ir uztraukušies, vai skolu neslēgs un viņu bērni varēs te mācīties. Tad man cilvēki jāmierina, ka nekas nemainīsies. Tomēr šīs runas daļai vecāku liek izvēlēties citu mācību iestādi. Vārdu “slēgt” var saistīt tikai ar jēdzienu — iznīcināt. Ir jābūt kādam risinājumam. Mēs nebijām iniciatori tam, ka skolu savulaik sadalīja. Ja tas nebūtu noticis, klases ar krievu mācību valodu pamazām jau būtu izzudušas, kā tas notika citur. Saprotam, ka šādā statusā skolai nav perspektīvas, bet šobrīd nevar slēgt skolu, kurā mācās gandrīz simts skolēnu. Tas, ka Pļaviņās ir divas vispārizglītojošās skolas, pilsētai ir tikai ieguvums, — uzskata Larisa Radionova.
Visvairāk satraucas vecāki
Par šo situāciju visvairāk satraucas vecāki, īpaši tie, kuru bērni mācās vidusskolas klasēs. Ja šobrīd vajadzēs mainīt skolu, tas būs drauds viņu izglītībai. Vecāki baidās arī par to, kurš galvos par bērnu drošību, ja viņiem vajadzēs doties mācīties uz Jēkabpili vai Aizkraukli? Lai arī lielākajai daļai no viņiem nav problēmu runāt valsts valodā, bērnam vieglāk mācīties krieviski, īpaši pirmajās klasēs.
To arī uzsvēra Pļaviņu vidusskolas skolotāja Silga Stučka:
— Ir gadījumi, kad mēs pat iesakām skolēnam pāriet uz latviešu skolu, jo viņa valodas prasme ir ļoti laba. Tomēr ir arī pretējas situācijas — skolā ar latviešu mācību valodu dažs krievu tautības skolēns vienā klasē paliek divus gadus, jo nevar apgūt uzdoto. Katram bērnam ir atšķirīga uztvere un spējas. Labi, ja pamatizglītību viņš tomēr var iegūt savā dzimtajā valodā, jo skolotājs tādējādi viņam labāk var paskaidrot uzdoto. Arī vecāki mājās var palīdzēt. Turklāt gan skolēni, gan skolotāji atzīst, ka šajā skolā valda laba atmosfēra.
Uzturēt divas — pārāk dārgi
Diskusijā pirmais visus uzrunāja Pļaviņu pilsētas domes deputāts Modris Avotiņš, kurš ir arī pašvaldības izglītības, kultūras un sporta jautājumu komitejas loceklis. Viņš atzina, ka savulaik viņam Pļaviņās nācās mācīties piecās dažādās ēkās, un neviens toreiz nejautāja, vai kāds to vēlas. Turklāt izglītošanos vajadzēja turpināt krievu valodā, un arī tad neviens neinteresējās, vai viņš saprot šo valodu.
Modris Avotiņš arī atzina — cilvēki paši pārmet, ka salīdzinājumā ar citām pašvaldībām Pļaviņās tik maz dara, lai pilsēta kļūtu sakārtotāka, jo daudz naudas jātērē, lai uzturētu divas skolas. Pēc šī apgalvojuma nākas vien secināt, ka tieši Pļaviņu vidusskola vainojama pilsētas nesakārtotībā…
Pamatots bija kādas skolnieces mātes jautājums deputātam, vai šī viņa pieredze nozīmējot to, ka tā tam vajadzētu būt arī šodien, un vai to pašu viņš novēlētu saviem un citu bērniem? Kāpēc Latvijā var būt poļu un citu tautību skolas, bet ne krievu? Vecāki saprot, ka nākotnē bez valsts valodas zināšanām bērni neiztiks, bet viņiem ir svarīgi, lai tomēr būtu nodrošināta iespēja mācīties arī savā dzimtajā valodā. Nevar skolēnus pēkšņi “iesviest” latviskā skolā un gaidīt panākumus mācībās.
Tas viss pavēra vaļā galu cilvēku nesaskaņu “maisam”, kas skar nacionālo piederību — kādā valodā kuram jārunā. Par laimi, šī neauglīgā diskusija ilgi neturpinājās, jo svarīgāk bija noskaidrot, ko pašvaldība domā darīt ar krievu skolu.
Lēmuma vēl nav
Cilvēku sašutumu mazināja deputāta Jura Seikovska apgalvojums, ka viņa pārstāvētajai vēlētāju apvienībai, no kuras pašvaldībā ievēlēti trīs tautas kalpi, nav nodoma slēgt krievu skolu. To vēlas tikai mazākums. Juris Seikovskis savu uzrunu beidza ar pravietiskajiem vārdiem — ko ievēlēsiet, tā dzīvosiet!
Par nesaprotamu sacelto ažiotāžu nosauca arī jaunapstiprinātais Pļaviņu domes deputāts Māris Pilskalns.
Pēc Pļaviņu pilsētas domes priekšsēdētājas Guntas Žildes uzrunas vētrainā diskusija beidzās.
— Oficiāli varu paziņot, ka par šīs skolas slēgšanu domes lēmuma nav. Par to ir bijusi tikai diskusija domes komiteju sēdēs, kuras iniciators ir deputāts Modris Avotiņš. Domāju, ka skola ilgi pastāvēt nevarēs, īpaši, ja tajā būs ļoti maz skolēnu, bet par tās slēgšanu tagad nevar būt ne runas. Šīgada septembrī vai nākamajos divos gados tas noteikti nenotiks. Esmu konsultējusies arī Izglītības un zinātnes ministrijas speciālistiem, kuri apstiprina — skolu nevar likvidēt tik vienkārši. Tas ir ilgstošs process, kura laikā jābūt daudzām šādām tikšanās reizēm un diskusijām. Turklāt pašvaldībai jāizstrādā konkrēta programma, kā tālāk attīstīsies šī situācija, lai neciestu bērni un skolas darbinieki. Pašvaldībai ir jānodrošina savu bērnu izglītošanās, — teica Gunta Žilde.
Viņa saprot vecāku bažas par to, kā un kur tālāk mācīsies viņu bērni. Un ir žēl, ka pilsētā kāds mēģina saasināt attiecības starp dažādās valodās runājošajiem iedzīvotājiem.
Sasteigt nedrīkst
Arī Aizkraukles rajona izglītības pārvaldes vadītāja Vilma Brikmane uzskata, ka sasteigt neko nedrīkst.
— Reāli krievu skola Pļaviņās jau tagad lēnām “mirst”. Ilgāku laiku tur vērojams skolēnu trūkums. Tomēr nav prātīgi šo procesu sasteigt, jo tas tikai rada lieku saspīlējumu. Tam visam jānotiek dabiski, un dzīve parādīs, kā labāk darīt. Jāņem vērā arī vecāku domas un vēlmes, jo viņi šobrīd valstī ir galvenie izglītības pasūtītāji. Tas nav vienā dienā un piespiedu kārtā risināms jautājums, — sarunā ar “Staburagu” teica Vilma Brikmane.
Tikmēr Pļaviņu vidusskolas kolektīvs ir apņēmības pilns turpināt strādāt. Direktore Larisa Radionova atklāj, ka viņiem ir daudz ideju par iestādes turpmāko attīstību. Iespējams, te varētu būt arī privātskola, jo ēkas tai ir piemērotas.
***
Mums katram kaut kas var patikt vai nepatikt, bet jāņem vērā fakts, ka Pļaviņās ir daudz krievu valodā runājošu cilvēku. Nevar visu vienkāršot, pārvelkot kaut kam pāri svītru. Ir jādomā, ko piedāvāt iedzīvotājiem, jo viņi visi ir pļaviņieši.
Neapšaubāmi, skolu uzturēšana ir dārga, bet arī izglītība kopumā nav lēts prieks. Domāju, ka pašvaldības pienākums ir nevis tikai rēķināt izdevīgumu, bet gan rūpēties par cilvēku labklājību un darīt visu, lai to nodrošinātu. Katrā pilsētā vai pagastā ir daudz iestāžu, kuras nekad nebūs ekonomiski izdevīgas, un tas, cik daudz to ir, parāda katras pašvaldības augsto vai zemo dzīves līmeni.
