“Labestības un mīlestības nevienam nekad nav par daudz,” uzskata Maija Bergmane. Stipra sieviete — tā par viņu saka pagastā.
“Labestības un mīlestības nevienam nekad nav par daudz,” uzskata Maija Bergmane. Stipra sieviete — tā par viņu saka pagastā. Loģiski, ja ņem vērā to, ka bērni ir vecāku spogulis, un viņas dēls Raimonds Bergmanis taču ir viens no stiprākajiem vīriem pasaulē. Viņa ir citādi stipra. Cīnītāja, kura ļoti mīl cilvēkus. Par sevi Maijas kundze saka: “Esmu deputāte bez partijas!”
Bergmaņi dzīvo “Vecārēs” — mājās uz Klintaines un Aiviekstes pagasta robežas. Pagalmā mani sagaida mājas sargs Reksis. Vai nekodīs? “Ja kaut vienam deputātam būtu tādas īpašības kā manam Reksim — mīlestība, uzticība, pieticība, tad gan mēs labi dzīvotu. Bet viņiem nav!” smej saimniece.
Izvēlas piedot
— Kā jūtaties kā stipra un slavena dēla māte?
— Esmu lepna, jo tas ir mans dēls. Savus bērnus ceļu uz pjedestāla, ja viņi to ir pelnījuši, un atbilstoši savai uztverei un iespējām esmu cēlusi arī no tā nost. Sportista ģimenē reizēm jūties tāpat kā karā — uzvar ne vienmēr, bet nemiers allaž valda. Uztraucamies, lai negūst traumas, lai viss būtu kārtībā. Skatoties sacensības, dažreiz smejamies, citreiz raudam. Ar Raimondu dvēseliski esam ļoti tuvi un to īpaši izjutām, kad Raimondu sadūra.
— Kā tas notika?
— Tas bija astoņdesmito gadu beigās. Dēls ar draugiem gāja pa ielu, pretī nāca gruzīnu tautības puiši. Viens no draugiem gruzīnu pagrūda, un Raimonds, ceļot viņu augšā, saņēma septiņus naža dūrienus. Toreiz ārsti cīnījās par viņa dzīvību, un tas laiks mums visiem bija ne tikai smags, bet arī nozīmīgs. Tam puisim draudēja cietums. Mums bija izvēle — piedot vai nē. Kad Raimonds sāka izveseļoties, gruzīni atnāca pie mums, puiša tēvs nometās ceļos pie dēla gultas un lūdza piedošanu. Domāju, kas no tā, ja puisi notiesās? Mēs piedevām, un no tā brīža viss sāka iet uz augšu. Protams, tur liels nopelns ir tēvam un Raimondam pašam, taču uzskatu, ka arī piedošanai bija svarīga loma.
Vecmāmiņas vārds ir likums
— Vai dēlus kaut kā īpaši audzinājāt?
— Bijām ļoti aizņemti darbā, un puikas vairāk audzināja mana mamma. Viņa daudz nerunāja, bet viņai bija savi audzināšanas principi — ja pateica, ka deviņos jāiet gulēt, tā arī bija, un tas nebija apspriežams. Padomju laikos televīzijā sākās ziņu pārraide “Laiks”, un tad abi dēli zināja — viņu laiks beidzies, jāiet gulēt! Mums, vecākiem, noteikumu nebija, bet nekad nejaucāmies vecmāmiņas audzināšanā. Nekad neaizrādījām — tu bērniem ne tādas bikšeles uzvilki, ne tādu cepurīti uzliki. Kā viņa darīja, tā bija pareizi, un mēs to pieņēmām.
Priecājos, ka viņi izauguši par labiem cilvēkiem. Raimonda stiprumam nāk klāt dvēseles spēks, labestība un cilvēku mīlestība. Viņu interesē viss, Raimonds uzmanīgi pēta pasauli tālajos ceļojumos, brauc uz skolām un stāsta bērniem par redzēto. Jānis ir Madonas reģionālās vides pārvaldes inspektors un dzīvo pie mums. Viņam ir tāda “pusšķirta” ģimene, jo sieva ar bērniem dzīvo Rīgā. Dēls strādā, visu laiku mācās, neprot zagt, melot, un tas ir daudz.
Čekista gājieni
— Jūs ilgus gadus nostrādājāt Narkoloģijas centrā. Vai šis darbs nav jūs ietekmējis?
— Tā ir, jo es aizvien cīnos. Esmu redzējusi izmisušās sievas un vecākus, nodzertu dzīvi un darbu. Tas 21 gadu man bija acu priekšā, un es nevaru to aizmirst. Nesaku, ka mūsu dzimtā visi ir svētie, Bergmaņos tāpat dzēra un dzers, bet 44 gados, kopš esam kopā ar Oļģertu, es neesmu nopirkusi nevienu pudeli degvīna. Un visām sievām teicu: nepērciet un nenesiet to mājās! Viņi jau tāpat dzers, bet sievietei jāpasaka savs vārds. Bija brīdis, kad es aizbraucu uz Rīgu, un visi kaimiņi no apkārtējām mājā — žviks, uz šejieni, pie opa. Kaimiņiene vēlāk saka: orģijas jūsu mājā, orģijas! Tagad, paldies Dievam, tās “orģijas” beigušās, jo neviens no viņiem vairs dzert nevar. Man nepatīk arī, ja mani bērni vairāk iedzer.
— Viņi kādreiz bijuši tuvu šai līnijai?
— Jānis mācījās Lauksaimniecības universitātē, pats tika galā, un mums nevajadzēja viņu īpaši uzraudzīt. Raimondam bija kritisks brīdis… Dzīvojām elitārā rajonā, viņa draugi bija materiāli nodrošinātu vecāku bērni, un arī kopīgās izklaides bija vērienīgas. Esmu kafejnīcā “Māksla” ar kāju durvis vērusi, mani zināja katrs oficiants, jo es cīnījos par Raimondu, meklēju un vedu mājās. Tagad, kad aizeju uz spēkavīru šovu, dēls man par to roku nobučo. Bija vērts. Toreiz dēla draugi mani iesauca par čekistu, jo es viņu atradu jebkur. Vēl nesen viens no Raimonda draugiem man to atgādināja. Kad Raimonds bija sacensībās, mana vedekla aizbrauca uz Vāciju iepirkties, bet mazbērnus atstāja pie ģimenes draugiem — Raimonda bijušās kursabiedrenes Džoannas. Es pazīstu šo sievieti, viņa ir jauka, un es viņai uzticos, bet esmu taču vecāmāte! Zvanu mazmeitai Martiņai, viņa neatbild, piezvanu bērnudārzam — jā, bērns ir tur. Man Džoannas tālruņa numuru neviens neatstāja. Es to uzzināju no Džoannas bijušā brūtgāna. Viņš teica: “Nu, Raimonda mamm, tik daudz gadu, bet čekista gājieni vēl palikuši!”. Toties viņš man iedeva Džoannas tālruņa numuru, uzzināju, kur mani mazbērni, un mierīgu sirdi aizgāju gulēt!
Sarunā iesaistās arī Oļģerts Bergmanis: “Viņai taču mobilā tālru-ņa rēķins ir piecdesmit latu mēnesī!”
— Jums patīk runāt pa tālruni?
— Man ļoti vajadzīgi cilvēki, zvanu, rakstu apsveikumus, man vajadzīga saikne ar savējiem, bijušajiem kolēģiem un draugiem. Tagad mobilajā tālrunī ir karte, to norunāju, un man ir “vāks” — vairs nevaru zvanīt. Bet man tās kartes pietiek divām dienām! Tas ir mans rituāls — varu aiziet gulēt tikai tad, ja zinu, ka bērniem un mazbērniem viss ir kārtībā. Viņi var to pieņemt vai nē, bet es “turu roku uz pults”.
Stipra sieviete laukos
— Vai esat iedzīvojusies laukos?
— Es te, laukos, vadu skaistas vecumdienas. Esmu ļoti iemīlējusi Pļaviņas un šo māju, uz kuru braucām 21 vasaru, pļāvām sienu, ravējām dārzu. Šī ir vīramātes māja, bet nu jau piecus gadus te dzīvojam mēs abi ar vīru.
Neesmu lauciniece, bet pieņemu visu, kas apkārt. Sākumā man daudz kas nebija saprotams, un šī iemesla dēļ esmu dabūjusi brāzienu. Reizēm ir grūti, jo esmu tāda kā deputāte bez partijas. Esmu cīnījusies gan pret aizaugušām grāvmalām un neizbraucamiem ceļiem, gan pret dzeršanu. Mani iesauca par narkologu, bet man ir panākumi. Un tas ir galvenais. Vēl esmu pārliecināta, ka visām manām kaimiņienēm jau dzīves laikā ceļmalās būtu vaska skulptūras jāuzceļ. Uz viņām turas šī pasaule. Aizeju pēc piena un brīnos — cik viņas ir stipras!
— Esmu arī par jums dzirdējusi: stipra sieviete.
— Nu ir jau man arī vājuma brīži, tad asaras šķīst pa gaisu. Bet man ir puķes, stirnas, opis, sniegs. Redziet šito puķi? Tās parasti nākamajā gadā neuzzied, bet man visas trīs uzziedēja…
“Un ceturtā pati,” nosaka vīrs.
— Tas, ka mums ar opi nesaskan viedokļi, nenozīmē, ka mēs esam slikti cilvēki. Es ar viņu cīnos, un vispār ir jautri. Bet es jums teikšu — ne šķirties, ne ārā mest!.
— Nebaidāties, ka cilvēki var turēt ļaunu prātu jūsu cīnītājas dabas dēļ?
— Nē. Man ir savs viedoklis, bet es protu piekāpties, ja esmu rīkojusies nepareizi. Naida man ne pret vienu nav, taču es nevaru mierīgi noskatīties un pieņemt, ja kāds dara nepareizi. “Ja deg, tad jādzēš, ja slīkst — jāizvelk,” tāds ir mans dzīves moto.
Lauku cilvēkiem ir tā — vai nu ir siena priekšā vai nav. Tai sienai grūti cauri izsisties, bet man tomēr jāpainteresējas, kā tajā otrajā pusē dzīvo. Mums ir traktors, bet nav piekabes. Ja man kaimiņiene to aizdod un saka: “Jāņa māt, nepērciet piekabi, cik jums vajag, pietiks!”, tas ir liels gods.
Divas ābeces gadā
— Jūs stāstījāt, ka gandrīz deviņus gadus nodzīvojāt Krievijā. Kā tur nokļuvāt?
— Mūsu ģimeni izsūtīja 1949. gadā. Tā bija mana bērnība un jaunība, un par to laiku man palikušas tikai pozitīvas atmiņas. Atceros: esam saspiesti lielā vagonā, un padomju karavīrs Vaņa, kurš apsargā vagonu, katrā pieturā lec ārā, meklē maizi un siltu ūdeni bērniem. Visi bija tik šausmīgi apjukuši, ka nepaprasīja viņa uzvārdu. Man nav naida, jo ne jau Vaņa mūs veda uz Sibīriju, mūs iegāza kaimiņi latvieši, jo sava uzvārda vietā izsūtāmo sarakstā ierakstīja mūsējo. Es viņiem esmu piedevusi, jo piedot vajag.
— Pastātiet par to laiku!
— Man toreiz bija deviņi gadi, es nevaru dramatizēt. Apkārt bija bērni, un vienā vasarā es iemācījos runāt krieviski. Latvijā sāku iet 1. klasē, Sibīrijā atkal mācījos ābeci, tikai krieviski. Dzīvojām Kurtinskas rajonā Omskas apgabalā. Uz pamatskolu kājām gāju sešus kilometrus, vēlāk līdz vidusskolai — 25. Kājām mājās, uz pirti, tad uz balli. Sākumā vietējie mūs nepieņēma, bet latvietis ar savu darba mīlestību spēj iekarot sirdis. Ja gribētu, varētu stāstīt arī traģiski — mira cilvēki, un visādi bija, taču es negribu atcerēties slikto, jo es tur neko nevaru mainīt.
— Latvijā atgriezāties visa ģimene?
— Jā, tas bija 1957. gadā. Latvijā daudz ko nevarēju pieņemt. Apmetāmies pie radiem Salas pagastā Jēkabpils rajonā, un atkal kājām gāju uz attālo skolu. Sibīrijas cilvēki ir ļoti sirsnīgi, un tur, ejot ziemā uz skolu, katra krievu sieviete atvērs vārtiņus un piedāvās ūdeni, zupu vai skābus kāpostus. Latvijā eju uz skolu, ir tik auksts, ceļā paeju garām daudzām mājām, bet man neviens neko nepiedāvā… Atnācu mājās un paziņoju: braucu atpakaļ! Tomēr deviņus gadus nevar tā uzreiz “izsist” no atmiņas.
Tomēr jāatzīst, ka tāda dzimtenes mīlestība kā latviešiem ir apskaužama. Manai vecaimātei Sibīrijā vienīgā vēlēšanās bija — nomirt dzimtenē. Latvijā to neesmu dzirdējusi ne no viena krieva. Un es viņus nesaprotu.
“Domās — princese arvien”
— Jūs rakstāt dzeju. Kas tam iedvesmoja?
— “Es brīžiem Pelnrušķīte esmu, Bet domās — princese arvien…” Kad pirms pieciem gadiem pārnācām uz laukiem, man bija depresija. Esmu cilvēku mīlētāja, un man bija ļoti grūti bez viņiem. Dzeja bija glābšanās no vientulības, un mani iedvesmoja skaistā daba visapkārt, klusums. Man patīk mežs, bet ļoti nepatīk katli un virtuve. Ziniet, ko es darītu, ja būtu bagāta? Atjaunotu Odzienas pili un algotu ēdiena gatavotāju.
— Esat sev vēl kaut ko svarīgu sev atklājusi?
— Viens no maniem atklājumiem — kas var būt skaistāks par mazbērniem! Viņi man ir svēta lieta. Saviem bērniem dzimšanas dienas svinības nerīkojām, bet mazbērniem tās mūsmājās notiek. Tagad jau mazbērni nebrauc uz laukiem govis ganīt vai cūkām lapas šķīt, kā opis gribētu. Brauc peldēties, atpūsties. Viņi šurp ļoti bieži nebrauc, jo visi ir noslogoti, bērniem taču jādarbojas. Vienalga, ko dara, kaut vai ar slotaskātu jāj, ka tik kustas un ir kāda aizraušanās.
Ziniet, kāds ir labākais kompliments, ko esmu dzirdējusi? Reiz kaimiņiene teica: “Jūsu mazbērns ir tāds pats kā jūs!” Biju neizpratnē — kā tā? “Arī viņš mīl cilvēkus!” skanēja atbilde.
VĀRDS, UZVĀRDS: Maija Bergmane.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1940. gada 5. janvāris, Jēkabpils.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā — beigusi 4. Rīgas medicīnas skolu.
NODARBOŠANĀS: pirms pieciem gadiem devusies pensijā, pirms tam 21 gadu bija galvenā māsa Valsts narkoloģijas centrā.
ĢIMENE: vīrs Oļģerts, dēli — Raimonds (39) un Jānis (43), vedeklas Iveta un Viktorija, četri mazbērni: Pēteris (17), Marta (10), Toms (10) un Teodors (6).
HOROSKOPA ZĪME: Mežāzis.
VAĻASPRIEKS: lasa grāmatas, raksta dzeju.
