Pie vecā Jēkaba viensētā ienāca nošņurcis netālu dzīvojošais Saša. Ciemiņš pavicināja nazi saimniekam gar acīm un brīdināja: “Nečivini, vecais!” Tad apmeklētājs atbrīvoja istabu no vērtīgām mantām un aizejot vēl bilda: “Priecājies, vecais, ka tev neaizspiedu dziesmu!” Tā kā mobilais telefons bija pārceļojis laupītāja maisā, Jēkabs steberēja kilometru līdz kaimiņiem un zvanīja policijai. Atbrauca pogainais vīrs un lika rakstīt iesniegumu. Tad paskaidroja, ka viņam trūkst pierādījumu, lai Sašu ņemtu ciet. “Kā tad tā?” brīnījās cietušais. “Es savām acīm redzēju, ka mani apkrāmē, aiznes visu, kas ir, bet nav pierādījumu?” “Ar to nepietiek. Kad nākamreiz jūs viņš nogalinās, tad gan varēsim ierosināt krimināllietu.” “Kas tad tā par kārtību?” “Tā, kungs, ir demokrātija.”
