“Lūk, tēva paraugs!” tā par Pēteri Kondrātu man saka kāda skrīveriete. “Kolosāls cilvēks! Sirsnīgs, gādīgs, saimniecisks, ļoti rūpējas par saviem bērniem. Pārsteidz viņa humora izjūta, savaldīgums — tāds miers, ka pat apkārtējie paliek klusāki.” Vienkāršs un īsts — tā man gribas piebilst pēc sarunas ar Pēteri, bet visvairāk aizkustina tas, ar kādu mīlestību viņš runā par savējiem — sievu Ingūnu un trijiem bērniem: Katrīnu (8 gadi), Madaru (5 gadi) un Miķeli (8 mēneši).
— Jūs bijāt diezgan jauns, kad kļuvāt par tēti?
— Jā, apprecējāmies, kad Ingūnai bija 19, man 20 gadu. Meitiņa piedzima, kad man bija 21 gads. Atceros, sākumā baidījāmies un nezinājām, ko ar to mazo, trauslo būtni darīt, tomēr pamazām visu apguvām, lasījām grāmatas un interesējāmies, kā pareizāk. Kad vairs nav, kur atkāpties, visu ātri
iemācies. Vadājām mazulīti uz nodarbībām, procedūrām, kur vien varējām, jo tolaik vēl dzīvojām Rīgā. Otrās meitas auklēšanā vairs tik ļoti nesaspringām.
Kad Katrīnu gada vecumā pieteicām bērnudārzā Rīgā, mums paziņoja — rinda pienāks, kad viņai būs jāiet skolā. Tad arī izlēmām: vairs nekādas Rīgas! Pārcēlāmies atpakaļ uz Aizkraukli, kādu laiku mitekli īrējām, bet tagad dzīvojam īrētā mājā Skrīveros un pamazām būvējam savējo. Ģimenei vajag māju.
Lai vecāku nepietrūktu
— Kā tētis aktīvi iesaistāties bērnu audzināšanā?
— Cenšos. Neesmu tā uzskata piekritējs, ka māte sēž mājās ar bērniem, bet tēvs tikai atnes medījumu, nosviež un aizcērt durvis. Ar bērniem kopā pavadītais laiks ir ļoti vērtīgs, to nekad nevarēs kompensēt ne ar ko citu. Mazajiem bērnība ir tikai vienreiz mūžā, bet darbos varēšu ierakties vēlāk, kad bērni būs izauguši. Ģimene ir pirmajā vietā, viņi man ir vissvarīgākie. Savu darbu varu pakārtot, jo darbojos autoservisa biznesā. Esmu dzirdējis daudzu vecāku atzīšanos un nožēlu, ka laikā, kad bērni bija mazi, paši bija aizņemti ar daudz ko citu — darbu, augstskolu. Es tā negribu.
— Kas jūsos veidojis šo pārliecību?
— Droši vien mana ģimene, bērnības atmiņas. Esmu vecākais triju dēlu ģimenē, man ir pusotru un divpadsmit gadus jaunāki brāļi. Tēvs nomira, kad man bija pieci gadi, lielākoties esam auguši pie vecvecākiem, jo mammai bija studijas, darbs, rūpes par to, lai mums visa pietiktu. Mums bija ļoti jauki vecvecāki — gan tēva, gan mātes vecāki, tagad dzīva ir tikai mammas mamma. Mēs dzīvojām pie viņiem Skrīveros, mamma lielākoties bija Rīgā, pie mums tikai nedēļas nogalēs. Varbūt tāpēc man tik ļoti gribas, lai mūsu bērniem vecāku nepietrūktu. Savu ģimeni gribu veidot pēc iespējas pareizāku. Bērnus neatstājam nevienam citam, pēc iespējas cenšamies būt kopā ar viņiem un iesaistīt dažādos darbos, kopā ar bērniem apmeklējam viņiem svarīgus pasākumus.
— Jums bērnu auklēšanā nav savas atbalsta komandas?
— Varbūt, ka varētu noorganizēt, bet neesam uz to iespringuši. Kaut reāli tas nemaz nav viegli izdarāms, jo mana mamma dzīvo ārzemēs, sievasmāte ir ļoti aktīva kultūras darbiniece, mana vecmamma jau gados, tāpēc mazos uz vairākām dienām noteikti nav, kur atstāt. Reizēm jau, protams, māc nogurums, bet bērni dod tādu prieku — tas visu kompensē. Arī ar mazajiem var izdomāt dažādas kopīgas aktivitātes, tad pašiem prieks skatīties, cik viņi ir laimīgi.
Mīlestība un disciplīna
— Ar saviem bērniem labi saprotaties?
— Dēls vēl mazs, bet ar meitām man ir ļoti labas attiecības. Viņām gan ir izteikti tēta un mammas periodi, kad vairāk vajag tēti, kad mammu, un tas visu laiku mainās. Mājās mums valda savi noteikumi, piemēram, bērniem jāguļ savā istabā, iztiekam bez pārmērīgas ucināšanās un auklēšanās, lai bērni izaugtu patstāvīgi. Ir mīļums un klēpī ņemšana, bet neviens nesēž un mazos visu laiku pie rociņas netur.
— Bērnu audzināšanā jums ar sievu nav domstarpību?
— Ir lietas, kuras esam apņēmušies ievērot, lai nebūtu tā, ka viens atļauj, otrs aizliedz. Nejaucamies, ja otrs kaut ko bērnam stāsta pat tad, ja šķiet, ka tā nav pareizi. Bērnam nevar jaukt galvu un teikt pretējo. Vēlāk ar sievu visu pārrunājam, tomēr lielākoties mūsu uzskati saskan, nav strīdu par to, ko bērniem atļaut vai aizliegt. Reizēm jau, protams, iznāk pastrīdēties, tomēr tas nenotiek bieži. Globālās lietās mums domstarpību nav, esam pieskaņojušies viens otram. Protams, iespēju robežās arī ikdienā sievai mēģinu parādīt, cik svarīga un īpaša viņa man ir.
Es laikam esmu tāds stingrāks, man patīk kārtība un nav saprotama visatļautība, kad bērni var darīt visu, kas ienāk prātā, un nedomāt par sekām. Nekas, ja viņam ir tikai pieci gadi, arī šajā vecumā nedrīkst mest zemē ēdienu, pašam par to smieties un zināt, ka soda nebūs. Cenšos bērnus diezgan stingri audzināt, jo uzskatu, ka tā viņiem pašiem vēlāk dzīvē būs vieglāk.
— Kā panākat, lai bērni klausa?
— Vecākiem jābūt pacietīgiem, jārunā un jāstāsta, taču mirkļos, kad notiek neloģiskas darbības, bērni aizsvilstas, tad viņiem jāiet uz savu istabu un jānomierinās. Varbūt tas nav pareizi no audzināšanas aspekta, bet disciplīnai ir jābūt. Protams, drastiskas metodes neatzīstu. Īstenībā ar meitenēm ir viegli, viņas ir rātnas, māk rotaļāties arī savā nodabā, bet par puiku nevaru apgalvot, vai izdosies. Draugu puikas ir ļoti kustīgi — te kāds izplēšas, te viens otram ar lāpstu teju ausi nocērt, iet vaļā troksnis un brēkšana, un viņus vecāki pat reizēm biedē, ka vasarā sūtīs pie manis uz audzināšanas nometni (iesmejas — aut.). Nezinu, vai mani pēc dažiem gadiem negaida tas pats.
Reāli sapņi
— Vai jūsu sievai mēdz būt brīvdienas?
— Man nav problēmu viņai šo brīvdienu atvēlēt. Sieva studē neklātienē, viņa jau kopš dēla pusotra mēneša vecuma katru otro piektdienu un sestdienu brauc uz lekcijām Rīgā, mēs paliekam mājās. Arī vecākā meita jau ir liels palīgs, viņa mācās 2. klasē, ir domājošs un liels cilvēciņš. Katrīnai mazais brālis tik ļoti patīk, viņa mazo nēsā, auklē un var arī pabarot. Meita ir ļoti atbildīga, dažkārt viņai mazo var uzticēt pat uz pāris stundām.
— Jūs vienmēr esat tāds mierīgs un nosvērts?
— Cenšos būt, īpaši saskarsmē ar bērniem. Protams, ir dienas, kad viss krājas — problēmas darbā, nogurums, vēl bērni ko sastrādā, tad gan gadās ‘‘uzsprāgt’’. Taču man nav saprotama durvju dauzīšana, skriešana prom no mājām vai tamlīdzīgas lietas, īpaši jau bērnu klātbūtnē.
— Kāds ir teicis, ka esat labs tētis?
— Reizēm esmu dzirdējis, ka sievai kāds kaut ko tādu pasaka. Pats nejūtos kaut kāds izcils, kaut ko īpašu izdarījis. Tas vienkārši ir dabiski.
— Jums ir kāds sapnis?
— Neko nereālu nesapņoju, viss ir iesākts, procesā māja, arī savs bizness. Gribas, lai izdodas to visu novest līdz galam. Pašam nesen palika 30 gadu, nezinu, vai tas ir daudz vai maz, bet nevaru teikt, ka šie gadi ir nelietderīgi izšķērdēts laiks. Dēls ir, māja top, koku iestādīsim! ◆
